Rihards Plešanovs: “Mans mērķis mūzikā – ar savu spēli censties cilvēkiem kaut ko pateikt.”.
Rihards Plešanovs: “Mans mērķis mūzikā – ar savu spēli censties cilvēkiem kaut ko pateikt.”
Rihards Plešanovs ir 19 gadus vecs Gulbenes jaunietis, kas savu dzīvi nolēmis veltīt klasiskajai mūzikai. Šobrīd puisis mācās Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas pēdējā kursā. Par klasisko mūziku Rihards saka, ka tā ir vesela zinātne.
Februāra sākumā Riharda muzicēšanu atkal bija iespēja dzirdēt arī gulbeniešiem – viņš kopā ar Rasu Kumsāri, Santu Vižini un Jāni Paulu koncertēja Gulbenes mūzikas skolā.
Kā nolēmi savu dzīvi saistīt ar mūziku, kāpēc izvēlējies tieši klasisko mūziku?
Bērnībā man, protams, nekāda lielā patika pret klavierēm nebija, tās vairāk tika spēlētas, jo tā lika mamma, taču pēc tam – apmēram 5.klasē – patika pret šo instrumentu arvien pieauga. Kad mācījos Gulbenē, man bija dažādas intereses – mācījos sporta skolā, dejoju deju kolektīvā, dziedāju divos zēnu koros, spēlēju vijoli, bet tad sapratu, ka jāsāk vairāk pievērsties kaut kam vienam, un tā dažādu apstākļu sakritības dēļ nonācu Cēsīs pie Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolas klavieru skolotājas Ilzes Mazkalnes. Mana mamma ir absolvējusi konservatoriju, arī tētis ir labs mūziķis, man nekas cits neatliek, kā turpināt šo ceļu klasiskajā žanrā, tiesa, sirdij tuva man ir arī džeza pasaule. Vecāki mani ļoti atbalsta, bez viņiem es būtu pazudis.
Kādi ir tavi mērķi mūzikā?
Nenoliegšu, mācības Dārziņskolā nav nekāds rožu dārzs, ir jāapgūst tik daudz teorijas, ka reizēm pat šķebina dūšu, bet klavierstundas skolotāja Anita Pāže (mācos pie viņas jau sešus gadus) pasniedz ļoti augstā līmenī. Mans mērķis mūzikā ir ļoti vienkāršs – ar savu spēli censties cilvēkiem kaut ko pateikt. Protams, es vēlos mācīties no daudz izcilākiem mūziķiem un nokļūt tādā vidē, kur apgrozās šie mūziķi. Nenoliegšu, ka mans mērķis ir mācīties arī ārzemēs, lai nepaliktu mūžam perspektīvais…
Vai mūzika tevi pavada arī ikdienā?
Dažreiz mūzika man skan arī miegā, tā mani nepamet, tā man dod dopingu, kad jūtos draņķīgi, un paceļ mani dažus centimetrus virs zemes. Es nevarētu iedomāties savu dzīvi bez mūzikas.
Kura mūzika tev ir vismīļākā?
Vislabprātāk es spēlēju krievu komponistu, piemēram, Dmitrija Šostakoviča un Sergeja Rahmaņinova, darbus, man tuva ir šī krieviskā dvēsele. Es dievinu arī Volfganga Amadeja Mocarta darbus, bet izpildīt tos ir ārkārtīgi grūti. Cilvēkiem jau pārsvarā nevajag īstu, emocionāli dziļu priekšnesumu. Ja spēlē skaļi un, pats galvenais, ātri, publika staro, bet kaut ko psiholoģisku cilvēkiem pieņemt ir daudz grūtāk.
Mūzikā mans elks ir grupas “Queen” solists Fredijs Merkūrijs, savukārt literatūrā – Remarks, šie cilvēki mani iedvesmo.
Tu esi piedalījies ļoti daudzos konkursos, arī starptautiskos, kurš pašam visspilgtāk palicis atmiņā?
Pirms gada piedalījos starptautiskā konkursā Rumānijā. Tā ir kolorīta zeme, kur klaiņojošu suņu ir tikpat, cik cilvēku, tur valda arī liela nabadzība un bardaks, taču šis konkurss nezin kāpēc man atmiņā palicis visspilgtāk, jo kādu laiku pirms tam nebiju nekur braucis. Šim konkursam biju noskaņojies psiholoģiski un ieguvu 2.vietu.
Pēc tam arī spēlēju pusnaktī noslēguma koncertā milzīgā zālē pāris simtiem cilvēku. Tas bija super!
Kā sāki koncertēt kopā ar citiem jauniešiem?
Ar jauniešiem, kas bija kopā ar mani koncertā Gulbenē, spēlējam kopā nepilnus divus gadus. Mēs esam domubiedri gan mūzikā, gan dzīvē, mēs iedvesmojamies cits no cita. Spēlējot ansamblī, ir jābūt arī cilvēcīgām attiecībām, tās mums palīdz labāk muzicēt. Uz skatuves citam cits ir jājūt. Spēlēt Gulbenē bija jauki, šeit ir tik atsaucīgi cilvēki. Es lepojos, ka nāku no mazpilsētas, jo šeit cilvēki ir daudz patiesāki un dabiskāki. Gulbenē ir prieks spēlēt, jo šeit cilvēki nāk baudīt mākslu, nevis kā bieži vien Rīgā – “skaitīt utis” (netīrās notis).
Vai pirms koncertiem kaut kā īpaši noskaņojies?
Stresa momenta pirms koncertiem man vairs nav, jo koncertu ir bijis ļoti daudz. Galvenais ir ar sevi daudz runāt un psiholoģiski noskaņoties, tad uztraukums ātri pāriet.
Vai arī pats esi mēģinājis kaut ko komponēt?
Pagaidām pats nekomponēju, bet būs jāpamēģina kaut kas paveikt arī šajā lauciņā, improvizēt gan jau pieprotu. Komponēšanai vajag laiku, iedvesmu un pacietību, bet man brīvais laiks ir tikai vasarā. Tad ir laiks trakulībām, izklaidēm ar draugiem. Brīvajā laikā reizēm pabraucu arī ar velosipēdu, kaut ko palasu, paspēlēju basketbolu.
Vai bieži apciemo Gulbeni, vecākus, vecos draugus un paziņas?
Gulbenes draugus gan satieku reti, gandrīz tikai ģimnāzijas gada ballēs, taču, kad satiekamies, tad kārtīgi izpriecājamies. Arī vecākus satieku reti. Kad esmu mājās, mamma bieži vien ir kādā pasākumā, taču svētkos mēs noteikti visi satiekamies, visi kopā svinējām arī Lieldienas.
