Tikko nākusi klajā Klaiva Steiplza Lūisa grāmata „Svarīgā izšķiršanās”, kas sākas ar galvenā varoņa, par grēkiem pēc nāves Šķīstītavā nokļuvuša jaunekļa, braucienu uz Debesu valstību.
Tikko nākusi klajā Klaiva Steiplza Lūisa grāmata “Svarīgā izšķiršanās”, kas sākas ar galvenā varoņa, par grēkiem pēc nāves Šķīstītavā nokļuvuša jaunekļa, braucienu uz Debesu valstību. Dīvainā autobusa pasažieri ir savu sodu izcietuši, tomēr joprojām ienīst viens otru tik ļoti, ka ir gatavi uzsākt strīdu pat par sīkumiem.
Vai jums, cienījamie lasītāji, tas neatgādina situāciju mūsdienās? Lai gan katrs no mums individuāli droši vien uzskata, ka ir samērā mierīgs un savu uzvedību kontrolē, tomēr kopumā spriedze sabiedrībā pieaug. Par to varam pārliecināties, noskatoties viena vakara informatīvās televīzijas pārraides. Kautiņi ģimenēs un uz ielas, agresīva braukšana, zādzības un laupīšanas, alkohola un narkotiku lietošana, prostitūcija, bez vēsts pazuduši pieaugušie un bērni. Tā ir tikai daļa no agresijas izpausmēm, kas ik dienas risinās tepat mums līdzās.
Vai pie visa vainīga valdība
Pirmais, ko vainojam šajā situācijā, protams, ir valdība. Tā nerūpējas, lai katram būtu darbs un pienācīgs atalgojums, tā nenodrošina pensijas, tā ņem kukuļus un tātad nav uzticama. Secinājums: ja tā dara valdība, tad tā varu darīt arī es! Un cilvēki dara – krāpjas, zog, dod nepatiesas liecības, pamet novārtā savus tuviniekus… Ja vērtējam notiekošo ar skaidru prātu, ir jāatzīst, ka nereti izturamies kā bērni, kas apvainojušies uz saviem vecākiem. Citi ir vainīgi! Tie “citi” mums nepalīdz, nesaprot un neatbalsta, tie “citi” ir tik kašķīgi un netaisni, ka mēs vienkārši nevaram neatbildēt ar to pašu. Pirms kāda laika runāju ar deviņu bērnu māmiņu, kura bija ļoti sarūgtināta par to, ka “neviens viņai nepalīdz”. Protams, audzinot tik prāvu bērnu pulciņu, palīdzība ir ļoti nepieciešama. Tomēr sarunas gaitā radās iespaids, ka pati sieviete nemaz nav tā īsti gatava palīdzību saņemt. Viņa bija dzīvojusi kopā ar vairākiem vīriešiem, taču neviens nebija bijis īsti labs “nopietnākām attiecībām”. Arī vīrietis, ar kuru sieviete bija kopā konkrētajā brīdī, viņai likās “pārāk mīksts”, jo nespēja sev “izsist” lielāku algu. Sievietes ģimene dzīvoja trūkumā, un viņa par to bija dusmīga uz pagasta vadību, skolu un savu māti. Viņa noklusēja vienīgi to, ka pati regulāri lieto alkoholu un tā iztērē naudu, ko varētu izlietot uzturam, apģērbam un dzīvokļa remontam. Faktiski šī sieviete, lai arī jau deviņu bērnu māte, savā garīgajā attīstībā bija līdzvērtīga pusaudzei, jo nespēja uzņemties atbildību par savām finansiālajām un materiālajām saistībām.
Likteņa triecienus saņem arī “pieaugušie”
Tātad kritērijs, kas nosaka personības garīgā brieduma pakāpi, ir – spēja uzņemties atbildību. Tomēr apkārtējie notikumi mūs ietekmē arī tad, ja esam pietiekami nobrieduši un atbildīgi. Ar nabadzību un tās izraisītām problēmām cīnās arī pensionēti skolotāji, ārsti un zinātnieki.
Likteņa ironija ir tā, ka tieši garīgi attīstītākie cilvēki ir tie, kuri saņem smagākos likteņa triecienus, jo – viņi necīnās, bet cenšas cieņpilnā mierā pieņemt situāciju tādu, kāda tā ir. Varētu rasties jautājums: kāda jēga no klusa garīguma, ja daudz efektīvāk ir droši un nekaunīgi pieprasīt no dzīves savu tiesu? Atšķirība tomēr ir. Cilvēks, kurš ieguvis iekšēju mieru, pasaules negācijas un personīgās likstas uztver mierīgāk, tādējādi vairojot mieru, prieku un drošību arī citos. Pazinu kādu pensionētu skolotāju. Tikšanās ar viņu ikreiz bija garīgi bagātinošs notikums, jo viņa nesūdzējās par dzīves dārdzību un savām slimībām, bet dalījās iespaidos par pēdējā laikā izlasītām grāmatām un ar televīzijas un radio starpniecību izbaudītām kultūras dzīves norisēm. Būt kopā ar šādu cilvēku bija prieks un bauda. Skolotājas gaišais skatījums uz dzīvi novērsa domas no drūmās ikdienas. Tieši šī iemesla dēļ viņas mazajā dzīvoklītī labprāt iegriezās radi un draugi, un viņai nebija jālauza galva, kuru palūgt atnest no veikala maizi.
Nedari otram to, ko nevēlies piedzīvot pats!
Secinājums ļoti vienkāršs: pozitīvs skatījums uz dzīvi, pirmkārt, ir paša cilvēka ieguvums. Tad kāpēc tomēr tik maz cilvēku pēc tā tiecas? Varbūt iemesls ir tas, ka joprojām spītīgi atsakāmies pieņemt kristīgās patiesības, kaut gan desmit baušļi ir ierakstīti katrā no mums? Vai atceraties sevi agrā bērnībā? Jūs taču zinājāt, ka mamma un tētis ir mīļi, bet nogalināt – slikti. Neviens nebija jums to kā īpaši mācījis, bet jūs to zinājāt. Jūs to nojautāt, jo šīs Dieva patiesības bija jums sirdī jau piedzimstot. Tāpat, kā jums sirdī bija ierakstīts, ka otram nodarīt pārestību ir slikti. Nedari otram to, ko nevēlies piedzīvot pats! Diemžēl jūs pieaugāt un pārņēmāt pasaules gudrību, kas saka, ka personīgā mērķa sasniegšanai visi līdzekļi ir labi. Un tā mēs visi. Lielākais vairums no mums. Mēs ar nagiem un zobiem cīnāmies par savu labumu, par savu taisnību, jo esam pārliecināti, ka citiem mūsu pārdzīvojumi un labklājība nerūp. Un kāds tur vairs brīnums, ka, cīņas karstuma pārņemti, vainojam kaimiņa bērnu, nevis savu suni, kas šo bērnu sakoda? Tas taču ir mūsu suns, mūsu prieks un lepnums! Bet bērns ir kaimiņa. Lai zina savu vietu un nemaisās pa kājām!
Mēs nevaram izmainīt pasauli
Atgādināšu citātu no Marka evaņģēlija 13.nodaļas, kurā Jēzus uzskaita zīmes, kas liecinās par pasaules gala tuvošanos: “Bet, kad jūs dzirdēsit par kariem un karu daudzināšanu, tad nebīstieties, tam jānotiek; bet gals vēl nav klāt. Jo tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti, un vietām būs zemestrīces un bada laiki. Tas būs lielo bēdu iesākums.” Tiem no jums, kas līdzīgi man uzauguši ateisma gaisotnē, varētu būt liela vēlēšanās šo brīdinājumu ignorēt. Tomēr nav iespējams ignorēt to, ka situācija pasaulē tiešām kļūst aizvien saspringtāka. Atkal tiek daudzināti kari, cilvēki iet bojā zemestrīcēs un cunami izraisītos plūdos, notiek vilcienu un aviokatastrofas, eksplodē teroristu spridzekļi… Globalizācijas apstākļos izvairīties no notiekošā kļūst arvien grūtāk, un arī ietekmēt notiekošo nav mūsu spēkos. Atliek vien pieņemt patiesību, ko paudis kāds gudrais: “Mēs nevaram mainīt pasauli, bet mēs varam izmainīt sevi, savu attieksmi pret notiekošo.” Mūsu spēkos ir apvaldīt ļaunumu pašiem sevī. Tad darīsim to! ***
Kāpēc, jūsuprāt, sabiedrībā valda agresija?
Vēlējās palikt anonīma:
Bērni saskatās šausmīgas filmas, jo televīzija un datori ļoti iespaido bērnus. Datoros ir tik agresīvas spēles ar kaušanos un asinīm. Manuprāt, ne tur vairs skola, ne ģimene kaut ko var izdarīt. Noteikti vajadzīga katram individuāla pieeja. Ir jau cilvēki, kas lata dēļ nositīs otru. Varbūt valsts iekārta un nabadzība vainīga pie agresijas sabiedrībā. Ja cilvēki ir neēduši un bez naudas, tad, protams, ka viņi ir agresīvi.
Dace no Stāķiem:
Agresija jau vairāk valda jaunu cilvēku starpā. Sākums agresīvai rīcībai meklējams ģimenē. Kā risināt šo problēmu, man pat ir grūti spriest. Varbūt no sākuma to visu vajadzētu pārrunāt ģimenē, arī skolā un bērnudārzā. Ģimenē agresija iespējams, ka sākas no nabadzības un naudas trūkuma, tad sākas dažādas neatrisināmas problēmas, kas tālāk noved arī pie agresijas.
Uldis no Gulbenes:
Cīnīties ar agresiju var tikai individuāli. Agresija rodas ļoti vienkārši, proti, cilvēks nespēj kontrolēt savas emocijas. Manuprāt, ja, piemēram, cilvēks cenšas kaut ko darīt un viņam nesanāk, tad ir divi varianti – vai nu samierināties un dzīvot tālāk tā, kā viņš var, vai nu par to uztraukties un tāpat neko nedarīt. Jebkurā gadījumā tas radīs negatīvas emocijas. Ja tu nespēj cīnīties tad jau laikus sagatavo sevi neveiksmei. Jo vairāk sevi kontrolēsi, jo mierīgāks būsi. Ja sadzīvo ar to, kas ir, tad nebūs arī agresijas. Es arī kontrolēju savas emocijas, un viss ir kārtībā!
Ilona no Gulbenes:
Pie agresijas rašanās vainīgi ir sociālie apstākļi. Jauniešus noteikti ietekmē datorspēles, televīzija, pieejamā informācija, par kuru dažreiz nevajadzētu tik atklāti runāt. Nežēlastība rodas no tā, ka ģimenē vecāki ir aizņemti, daudz strādā un nevelta pietiekamu uzmanību saviem bērniem. Kaut gan, ja skatās dažus gadus atpakaļ, arī mēs līdzīgi augām, bet tādas nežēlastības nebija. Jā, bija agresija, bet ne tik daudz. Ietekmēt un risināt šo problēmu mazā mērogā nav iespējams. Tā ir cīņa ar vējdzirnavām. Šī jau ir liela politiska spēle, kas ietekmē mūs visus, piemēram, datorspēles. Tās tiek izplatītas lielā tirdzniecības tīklā, visi ir ieinteresēti, lai tās pērk. Tas ir bizness. Jo asiņainākas ir datorspēles, jo bērnus tādas vairāk piesaista. Skolā gan pie šīs problēmas piestrādā un runā, bet domāju, ka bērni pat nedzird. Mēs lēnām un apzināti virzāmies uz nežēlīgu sabiedrību, kurā nav žēlsirdības un līdzcietības.
