Cilvēks raud tad, kad viņam sāp.
Cilvēks raud tad, kad viņam sāp. Vissmagākās ir aizvainojuma asaras. Par to pārliecinājos pēc tikšanās ar kādu sievieti.
“Vai tāpēc, ka dzīvoju laukos, esmu sliktāks cilvēks? Jā, varbūt man ir mazāk naudas nekā vienam otram pilsētniekam, bet nevienam nav tiesību uz to norādīt. Es pati vislabāk zinu, ko varu, ko nevaru atļauties! Man ir mazs bērns, esmu par viņu atbildīga, tāpēc esmu gatava visu darīt viņa labā, īpaši, ja tas ir saistīts ar veselību,” skanēja caur asarām izmocītie vārdi. Sarunā noskaidroju, ka aizvainojumu izraisījusi kāda medicīnas darbinieka attieksme. Vispirms ticis norādīts, kāpēc māte atļāvusies apmeklēt speciālistu bez ģimenes ārsta nosūtījuma. “Ko tad man bija darīt, ja sestdienā mūsu pagastā ģimenes ārsts nepieņem?” jautā izmisusī māte. Kad viņa paskaidrojusi, ka ir gatava samaksāt par vizīti, sekojis izteikums: “Jūs taču esat no laukiem, vai tad pietiks naudas?” Izskanējis arī aizrādījums mātes pārliekajam uztraukumam, kam neesot bijis pamata. “Vai tad būtu labāk, ja es par sava bērna veselību neuztrauktos, ja tā man būtu vienaldzīga? Tad pārmestu, ka esmu slikta māte. Es konkrētajā gadījumā uztraucos par bērnu,” jaunā sieviete norauš asaras. Klausos viņā un saprotu, ka pie konkrētā speciālista šī māte vairāk palīdzību diezin vai kādreiz vēl meklēs. Arī labu vārdu pasaulē nenesīs. Katrs mēs varam justies slikti, varam būt sliktā noskaņojumā, bet tas nedrīkst skart cilvēku, kurš savā izmisumā meklē palīdzību.
