Anda Līce darba gaitas Okupācijas muzejā beigusi.
Anda Līce darba gaitas Okupācijas muzejā beigusi
“Mums šodien jārunā tikai par pavasari, jo visu ziemu esam nīkuši visādās nozīmēs. Viendien, izgājusi pagalmā, domāju, cik dīvaini, ka dzīvē viss mainās. Nekas nav pastāvīgs, viss mainās, arī cilvēkam jāmainās līdzi,” tiekoties ar lasītājiem Gulbenes bibliotēkā, teica dzejniece un publiciste Anda Līce.
Anda sadusmojas, saņemot norādi, ka vajag mainīties. “Mani tas kaitina, uzreiz atcērtu pretī, ka negribu un nemainīšos nevienā jautājumā, jo tad varu pati sev nepatikt!” viņa saka. Rītos, izejot pagalmā, dzejniece ievelk krūtīs gaisu un klausās cīruļu un strazdu dziesmās. Pirmais, ko Anda dara, ausās, vai kaut kur neož pēc dūmiem? Neož. Vismaz tuvākajā apkārtnē ne. Vēlāk viņa paklausās laika ziņas. Ja sola lietu, Anda jūtas mierīga, jo vismaz tuvākajā laikā nededzinās mūsu Latvijas laukus. “Vajadzētu priecāties par katru saulaino dienu, bet es – vai neož pēc dūmiem? Jā, arī tās ir izmaiņas. Patiesībā dzīvē daudz kas mainās, bet ir lietas, kurām līdzi nav jāmainās. Ir jāiedzen miets grīdā – es nemainīšos!” uzskata A.Līce.
Pilna laika pensionāre
Anda neslēpj prieku, ka pirmo reizi mūžā esot brīvs cilvēks. Pagājušā gada 1.augustā viņa aizgājusi no darba Okupācijas muzejā un kļuvusi par pilna laika pensionāri. Darba attiecības joprojām turpinās, jo aiziešana nav kā ar cirvi nocirsta. “Man ļoti daudzi nebeidz prasīt: “Anda, tev neuzmācas depresija?” Nē. Manī valda pasakaina sajūta. Visiem saku, ejiet prom no darba, nevis gaidiet, kad jūs no tā iznesīs ar kājām pa priekšu! Aizejiet un piederiet paši sev kādu brītiņu! Izgaršojiet to, ko neesat varējuši nekad izgaršot! Es jūtos lieliski, lai gan ir procesi, kas dod signālus un dara modru, ka tā depresija tepat tuvumā mīņājas aiz durvīm. Ne jau tas, ka es vairāk nestrādāšu, nepelnīšu, nebūšu cilvēkiem vajadzīga. Jautājums ir daudz plašāks. Tas ir jautājums, ko gribēju izraudzīties par savas grāmatas virsrakstu “Vai karogs vēl plīvo?””
Dzejniece saņēmusi uzaicinājumu ierasties Nacionālajā radio un televīzijas padomē, lai kā cilvēks no malas un kā sabiedrības eksperte izteiktu savas domas konkrētā jautājumā. Pēc tam viņa visu nakti nevarējusi aizmigt, prātojot, vai vajadzējis būt atklātai. “Saprotu, cik liela priekšrocība man pieder, aizejot pensijā. Es drīkstu runāt, jo neesmu ne no viena atkarīga. Cilvēkiem vajag runāt, nevis aizbildināties, ko nu es tur! Sēž tāds cilvēks mājās, klausās radio, skatās televīziju un lamājas, sak, ja es tiktu tam politiķim klāt, es gan pateiktu, es gan saliktu pa galvu! Bet aizejiet un pasakiet! Bet neiet. Cilvēkiem ir jārunā, jo neviens mūs nepestīs laukā no visa,” saka dzejniece.
Atdodam savu Latviju
Ar bažām un pat šausmām A.Līce domā par to, cik reizes vēl mums tiks dāvināta Latvija. “Pirmo reizi mēs to izkarojām, izlejot daudz asins, otro reizi tā tika mums uzdāvināta. Vai vēl kādreiz to dāvinās? Mums jau it kā neviens Latviju nost neņem. Mēs paši to pamazām atdodam. Nav ko vainot visā krievus! Ieklausieties uzvārdos! Visi mīļie latvieši. Mēs gribam vainot citus, paši palikdami bez vainas, lai gan paši savulaik esam tā balsojuši. Aizbildināmies, ka mums nebija par ko balsot. Ziniet, atkal jau nebūs par ko balsot. Tas skumdina. Ne tas, ka tu paliec vecs, ne tas, ka tev sāp, ne tas, ka dižā kalnā vairs neuzkāpsi. Ne tas. Mums visiem ir bērni un mazbērni, svarīgi, kā viņi dzīvos. Protams, mēs nevaram viņiem sagatavot visu to labāko. Mēs varam viņiem sagatavot dvēseles kultūru.” Dzejniece izpildījusi savu pilsonisko pienākumu un arī aizgājusi parakstīties par Saeimas atlaišanu, iepriekš būdama pārliecināta, ka tur nekas nesanāks. “Mūsu eksprezidents Guntis Ulmanis teica, ka tas ir ļoti labi, ka tiek vākti paraksti, bet viņš pats gan neparakstīšoties. Ja tas ir ļoti labi, kāpēc tad pats neparakstās? Manuprāt, viss, kas top uz zemes, ir ierakstīts debesīs. Vai mēs varējām 1991.gadā iedomāties, ka būsim Eiropas Savienībā? Diezin vai tiem, kas saka, ka viņi to zinājuši, piemīt tāda intuīcija. Pasakiet, kad mēs un mūsu brīvība nav bijusi zem jautājuma zīmes? Mēs esam jauna valsts un nezinām, kas ar mums var notikt, jo brīžiem viss izskatās ārkārtīgi drūmi. Mēs joprojām mēģinām atgūt nokavēto,” prāto Anda.
Skrienam pa vējam
Rakstniece uzskata, ka Latvijā notiek daudz un dažādas katastrofas, jo cilvēki ir nevērīgi, neuzmanīgi un pārgalvīgi. Tomēr vairāk par fiziskajām katastrofām ir emocionālās katastrofas. “Laikā, kad viss ir atļauts, kad tu vari noģērbties pliks un iet pa ielu, kad vari lamāties un spļaudīties, cilvēki vienalga nejūtas laimīgi, lai gan dara visu, lai tādi būtu. Līdz šim ļaudis domāja, ka nav laimīgi tāpēc, ka viņiem daudz kas nav atļauts. Cilvēki dara visu, lai būtu laimīgi, bet, līdzko viņi ir uz kāda žurnāla vāka, nepaiet ilgs laiks un viss viņu attiecībās ir sabrucis. No emocionālajām katastrofām cilvēku pasargā klasiskā kultūra, jo tā ir stabila, tai piemīt pārmantojamība. Tagad, tikko kāds sāk dziedāt, uzreiz izvēlas pseidonīmu, arī latviski vairs nedzied, tikai angliski.”
Anda novērojusi, ka cilvēki šodien it kā skrien pa vējam, bet viņiem visiem līdzi iet pagātne, lai kādā vārdā tā sauktos. “Atbrauc ārzemnieki pie mums un brīnās, kāpēc latvieši tādi pelēki – bez smaida, sadrūmušām sejām, bet lai šie atbraucēji padzīvo kādu laiku mūsu apstākļos! Arī viņi ātri vien beigs smaidīt,” piebilst publiciste.
Jūtas pašpietiekama
Laukos dzīvojot, Anda sajūtas pašpietiekama. “Tā jūtos tādēļ, ka man daudz kas nav vajadzīgs. Es daudz ko neklausos un neskatos, bet nebeidzu brīnīties par cilvēku apbrīnojami nežēlīgo atklātību. Manuprāt, uz atklātiem cilvēkiem Latvija turas. Tikai retais šodien spēj būt atklāts.” A.Līce uzskata, ka darbs Okupācijas muzejā nav viegls, jo katrs cilvēks, kas atnāk uz muzeju, nes sev līdzi atmiņas un sāpes. Traģiskus likteņus viņa uzklausījusi un iepazinusi 20 gadus. Tagad Anda to vairs nevēlas, saprotot, ka bez traģiskiem likteņiem pasaulē ir vēl arī kas cits. Dzejniecei izveidojies savs ieguvumu kritērijs. Ja dienā viņa uzrakstījusi dzejoli, tad pats galvenais ir noticis. Reiz vienā dienā Anda uzrakstījusi pat 14 dzejoļus. Gadās, ka dzejolis piedzimstot pēc vienas telefona sarunas. “Jebkurā mākslas darbā ir jābūt konfliktam. Kur tā nav, tur nav nekā! Es dzeju sāku lasīt, kad pirmo reizi iemīlējos, būdama pārsteigta, ka vēl kādam tā ir gadījies. Savulaik esmu saņēmusi arī kritiku. Tā tevi nospārda līdz nāvei, atstāj uz ceļa un aiziet tālāk ar labi padarīta darba apziņu. Tā tas bijis no laika gala. Manuprāt, ir ļoti maz gudru dzejas kritiķu, kuri saprot, ka nav jārunā par to, kas konkrētajā dzejā ir, nevis jāmeklē tas, kā nav.” Anda sapratusi, ka cilvēks vistuvāk spēj pieiet klāt pats sev, tāpēc viņa nebaidās dzīvot iedomu pasaulē, jo tā līdzinās piesaulei, kur pēc salšanas gribas kādu brīdi pasēdēt. “Sievietēm iedomu pasaule bieži vien ir vienīgā paslēptuve,” saka dzejniece.
***
fakti
Anda Līce pirmo dzejoļu krājumu izdevusi 1977.gadā.
Sākot ar deviņdesmitajiem gadiem, viņa aktīvi darbojas publicistikā.
Lasītāju iemīļotas dzejas grāmatas ir “Ar zaļiem krustdūrieniem”, “Es saradojos ar sevi”, “Bet tagad par sauli” un citas.
Esejas apkopotas krājumos “Vēstules bez pasta zīmoga”, “Vai plīvo?”, “Un pārvēšas putnos vārdi” un citos.
Piedalījusies grāmatu sērijas “Latvijas Okupācijas muzeja gadagrāmata” veidošanā.
Nesen izdots pārdomu krājums “Mūsu mirdzēšanas laiks”.
