Kādu dienu pati vēroju, kā Gulbenes ielās darbojās bedrīšu lāpītāji – bitumens tika ielāpstots slapjā bedrē, ka šļakatas vien šķīda.
Kādu dienu pati vēroju, kā Gulbenes ielās darbojās bedrīšu lāpītāji – bitumens tika ielāpstots slapjā bedrē, ka šļakatas vien šķīda. Kaut jel labums kāds būtu! Pēc mēneša atkal varēs šo darbu sākt no jauna. Un tā bezgalīgi. Vai arī ceļu nodokli mēs maksājam pa tukšo? Varbūt Gulbenes vadība pilsētas vēsturē grib ieiet tieši ar ielas bedrīšu virteni kaklā? Patiešām – tādu ielu, varētu teikt, nav nekur citur. Un kā tai dziesmā dzied: “Ar to tad esam vareni…” un atpazīstami… Vai diagnoze – “bedrīšu lāpīšanas sindroms” – ir bezcerīgi neārstējama?
Interesanti, cik garu ielas posmu pilsētā varētu noasfaltēt par līdzekļiem, ko izlieto bedrīšu lāpīšanā? Ticiet man, godājamā pilsētas vadība: visi, kas pārvietojas pa “superīgajām” Gulbenes ielām, jūs piesauc tūkstoškārt. Un ne jau tiem labākajiem vārdiem.
Arī Gulbenes rajona ceļi pēc ziemas, kurā tikpat kā nebija sniega un sala, ir pārvērtušies par vrakiem. Kur dēties smagajam transportam, jo kravas ir jāpārvadā, ko darīt vieglo automašīnu vadītājiem, kuri nespēj izlaipot smagās tehnikas izdangātos ceļus? Cik garš, tik plats…
Saka, ka visi ceļi vedot uz Romu. Arī mūsējie – izdangāti, bedru bedrēs izdauzīti. Pa tiem uz lielpilsētu grabinām, bet Satiksmes ministrijas ierēdņi lepnos vāģos tālāk par Rīgas pievārti netiek. Viegli dzīvot pēc principa: jo mazāk zini, jo mazāk problēmu… Liekas galvassāpes traucē dzīvot.
