Pirms dažām dienām dzirdēju par kādas jaunas sievietes traģisko dzīves gājumu.
Pirms dažām dienām dzirdēju par kādas jaunas sievietes traģisko dzīves gājumu. Proti, paliekot stāvoklī, viņai vienkārši sākusi palielināties neliela dzimumzīmīte uz kakla. Pēc ārstu izmeklējumiem tika paziņots par ļaundabīgo audzēju. Sieviete paspējusi laist pasaulē savu bērniņu, un tikai mazliet vairāk par gadu viņai tika ļauts priecāties par dzīvi. Pagājušajā nedēļā viņu guldīja zemes klēpī.
Dzirdot šādus un līdzīgus traģiskus dzīvesstāstus, parasti aizdomājos par to, ka mēs nenozīmīgām lietām bieži vien pievēršam pārāk lielu uzmanību, kā arī pārdzīvojam par sīkumiem. Mēs neprotam priecāties un izmantot katru dienu, lai to nodzīvotu pilnvērtīgi. Reizēm raudam un čīkstam par ko nenozīmīgu. Un tikai tad, kad piemeklējusi liela nelaime, aizdomājamies par dzīves jēgu un sevi. Bieži vien mēs neprotam novērtēt to, kas mums ir, – veselība, ģimene, labi draugi, darbs. Vērtību sistēma daudziem ir sajukusi, par prioritātēm izvirzot nebūtiskus sīkumus. Iespējams, tāpēc arī notiek daudz dažādu traģisku atgadījumu, proti, kad bērni tiek atstāti bez uzraudzības, jo vecāki devušies pēc kārtējās alkohola devas vai arī daži izmisuma un nespējas tikt galā ar savu dzīvi dēļ sāk lietot narkotikas vai dzert.
Dzīve sastāv no sekundēm, minūtēm, stundām, dienām, nedēļām, mēnešiem. Un tas viss kopumā veido gadus. Un laiks, kas mums dots, skrien ļoti ātri. Protams, mēs nevaram justies ideāli katru dienu, iespējams, ir kāda neliela sāpe vai neatrisināta problēma, bet mums ir jāpriecājas par to, ka esam dzīvi, un jākoncentrējas uz to, kas mums ir, nevis uz to, kā mums nav.
