100 dienas ir laiks, kad daudz ko var iegūt un daudz ko var zaudēt. Premjers Ivars Godmanis uzskata, ka valdība savās darbības pirmajās simts darbības dienās ir izpildījusi plānotos uzdevumus.
100 dienas ir laiks, kad daudz ko var iegūt un daudz ko var zaudēt. Premjers Ivars Godmanis uzskata, ka valdība savās darbības pirmajās simts darbības dienās ir izpildījusi plānotos uzdevumus.
Tauta gan domā citādāk, jo ir vairāki piemēri, kas runā pretim šim uzskatam. Tas ir 16 procentu inflācijas pieaugums, kas turpina palielināties, tāpēc arī manas ausis nesadzird premjera mierinājumu, ka pēc Jāņiem šis pieaugums mitēsis. Es tam neticu, šķiet arī premjers pats nav īsti pārliecināts. Uz to norāda ieteikums paturēt prātā, ka vienmēr ir iespējama nelabvēlīga ietekme no ārzemēm. Par labu simts dienām neliecina arī rinķa dancis ap “Lattelecom” privatizāciju, gatavošanās enerģētisko resursu cenu kāpumam, nemitīgais kredītprocentu pieaugums bankās, kukuļdošanas skandāli, kas, šķiet, nekad nebeigsies, parakstu vākšana par Saeimas atlaišanu, nespēja valdībā vienoties par minimālās algas palielināšanu, tajā pašā laikā, kad simtiem miljonu esam gatavi izlietot stikla monstra – Gaismas pils – celtniecībai. Nenoliedzu, tas ir vajadzīgs, bet vai tieši šobrīd? Tagad, kad esot beidzies simts dienu garais informatīvo ziņojumu laiks, turpmāk mūs sagaidot reālo darbu izpilde. Lielākās rūpes premjeram radīšot tas, kā sabalansēt inflācijas samazināšanu ar ekonomiskās izaugsmes saglabāšanu. Runas par ekonomisko izaugsmi kaitina. Es šīs “izaugsmes” vietā saklausu norādi, ka mazāk jātērē un ciešāk jāsavelk josta. Cik ilgi?
