Aina Poiša: “Man ir svarīgi labi justies un būt vajadzīgai cilvēkiem”.
Aina Poiša: “Man ir svarīgi labi justies un būt vajadzīgai cilvēkiem.”
Dzīvespriecīga, šarmanta, smaidīga, optimistiska un enerģiska. Tā pirmajā mirklī var raksturot psihoterapeiti Ainu Poišu, kura pagājušajā nedēļā ciemojās Gulbenē, lai tiktos ar bibliotekāriem. Savukārt “Dzirkstele”, izmantojot izdevību, uzaicināja viņu uz sarunu.
Kā paiet jūsu ikdiena?
Es iesaistos dažādos projektos, piemēram, “Trešais tēva dēls”. Šī projekta gaitā bibliotekāriem arī notika seminārs “Kā būt laimīgam pārmaiņu laikā?” .Atmiņā palicis arī projekts, kas bija domāts ģimenes ārstiem, jo vesela paaudze dakteru ir beigusi augstskolu bez psiholoģijas zināšanām. Tas bija ļoti labi, ka man piedāvāja tādu iespēju pabraukt pa Latviju un dot ārstiem kaut ko iedvesmai, jo ne jau visiem ir jāmācās psiholoģijas fakultātē, lai saprastu, ko nozīmē veidot mijiedarbīgas attiecības ar pacientu. Ārsti jau nav vainīgi pie tā, ko nezina, bet viņiem ir iespēja atvērt vaļā “kanālu” un uzzināt kaut ko jaunu. Viņi jau uzskata, ka ir gudrīši, tāpēc staigā “metru virs zemes” un saka, ka viņiem vairs neko nevajag. Tas ir pazemojoši cilvēkiem, kas nāk pie ārsta kā klienti. Kad cilvēks ir slims, viņš ir atkarīgās attiecībās ar ārstu, un ārsts bieži vien pacientam spiež virsū savu slikto garastāvokli un nespēju veltīt pietiekamu uzmanību, kā arī iedziļināšanos pacienta problēmās. Bez dalības projektos strādāju par psihoterapeiti. Visvairāk pie manis vēršas cilvēki, lai risinātu krīzes ģimenēs. Nāk pāri, jo nevar, piemēram, vienoties par kopēju vērtību sistēmu, nemāk risināt konfliktus, tāpēc ir speciālists, kurš palīdz atrast pareizās garšvielas ēdienam, lai abiem garšotu. Ēdiens šajā nozīmē ir laulība, attiecības, kopdzīve. Ja pie attiecībām nepiestrādā, tad tām ir tendence bojāties, nevis uzlaboties. Aiziet pie psihoterapeita – tā ir spēka pazīme.
Kāds bija laiks, kad piedalījāties “Ainas” šovā?
Tas bija intensīvs laika posms. Protams, es nenožēloju, ka pieņēmu šo izaicinājumu. Man bija arī sava izpratne par to, kā es raidījumu gribētu organizēt, bet tad sapratu, ka tā ir vesela sistēma un es nevaru to visu sistēmu ietekmēt. Man bija atvēlēta tikai viena konkrēta funkcija, un tas man palika par šauru. Mani kā personību tas ierobežoja. Otrs aspekts – Latvija ir pārāk maza, un latvieši ir bikli. Viņi baidās, kādas būs sekas pēc tam, kad būšu par savu problēmu izstāstījis svešiem cilvēkiem. Šausmīgi daudz aizspriedumu galvā. Viņi nemāk saskatīt pozitīvo. Es mēģināju viņus iedrošināt, proti, ka jūs varat sevi parādīt Latvijas līmenī, ka jums nav nekas slēpjams, ka esat tikai cilvēki ar savām stiprajām un vājajām pusēm, ka jums ir grūtības un kā jūs tiekat ar tām galā. Apkārtējie cilvēki daudz labāk mācās no citu dzīves pieredzēm nekā no gudrām grāmatām. Treškārt, izsīka arī resursi, sāka atkārtoties tēmas. Kad redzu, ka vieni un tie paši cilvēki piedalās visos televīzijas kanālos, tad tas man šķita kā nabadzības apliecinājums. Skatītājam visu laiku bija vajadzīgs kaut kas jauns.
Tēma jau pārsvarā bija viena un tā pati – sieviešu un vīriešu attiecības, jo tās ir mūžīgas, bet atrast kaut kādu tādu šķautni, lai nebūtu skatītājam jāsaka, ka tikko jau par to runājām, bija grūti.
Kādi ir jūsu labā izskata noslēpumi?
Visu laiku mēģinu sevī kultivēt sajūtu, ka ne tik daudz domāju, kā es izskatos, bet man ir svarīgi labi justies, būt vajadzīgai cilvēkiem. Ja ir prieks par to, ko tu dari, tad tas viss atspoguļojas izskatā. Ja pazūd prieks, tad tas atkal parādās izskatā. Protams, ir tādas reizes, kad arī man pazūd prieks, tad es paskatos spogulī un domāju – šī vecā sieviete, kas raugās pretī, man ļoti nepatīk. Kaut kā ir jāsaņemas. Cilvēkam pašam sevi ir jānoskaņo. Tas ir darbs ar sevi. Sievietes, neļaujieties, ka kosmētikas bizness ar jums manipulē! Jāpiestrādā pie savas iekšējās sajūtas. Tas daudz vairāk attaisnojas un mazāk naudas patērē. Ir cilvēki, kuri ir draņķi un ļauni, bet nevajag likt uz viņiem akcentu, jāmeklē forši cilvēki, kuri uzlādē.
Kāpēc tik daudz nežēlības pasaulē?
Nežēlība gluži kā bezjēdzība ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, diemžēl jēdzīgākais pretstats ir mīlestība dažādās izpausmēs. Cilvēkiem vairs nav spēka dot uzmanību sev svarīgiem cilvēkiem un garīgām lietām. Ir sajukusi vērtību sistēma. Ir viena vienīga skaidrība – jāpelna nauda, lai izdzīvotu. Un, ja cilvēks ir pārņemts, skrienot pa simts darbiem, lai nopelnītu iztikai naudu, tad viņš nevar noturēt uzmanību uz trauslajām lietām.
Kur rast enerģiju grūtos brīžos?
Starp sev tuviem cilvēkiem, vasarā pie jūras, ņiprās, garās pastaigās, bet galvenais tā ir apziņa, ka no katras mazas zīles izaug ozols. Ir jauki, ka izlīda saule no mākoņiem, satiku foršu cilvēku, uzsmaidīja svešinieks. Svarīgi ir redzēt detaļas, nevis gaidīt kaut ko milzīgu un globālu. Sīkumos reizēm ir lielas vērtības.
Jūsu recepte, kā kļūt laimīgam?
Cik labi, ka es nestrādāju par farmaceiti, tad es varētu elementāri paskatīties zāļu grāmatā, uz aptiekas svariņiem salikt konkrētās sastāvdaļas, uztaisīt cilvēkam mikstūru. Viņš to lietotu trīs reizes dienā un kļūtu laimīgs. Man liekas, ka svarīgāk ir pieņemt un saprast to, ka kļūt laimīgam – tas ir process, jo visu mūžu ir jāmācās gan mīlēt, gan būt laimīgam. Ja iemācies mīlēt sevi savā vienīgajā dzīvē, tad tā arī ir starp svarīgākajām formulas sastāvdaļām, jo nākamais posms ir, kad tu jau māki veidot labākas attiecības, kuras tev dod gandarījumu. Katrs ir savas dzīves saimnieks. Un ko vairāk vajag – ir cilvēks pats kopā ar citiem cilvēkiem attiecībās. Viss pārējais ir relatīvs – māja, mašīna vai karjeras panākumi. Es domāju, ka kaut kādi sasniegumi darbā cilvēkam dod gandarījumu vai triumfa sajūtu, bet nedomāju, ka tie dara cilvēku laimīgu.
Vai pareizs ir uzskats, ka cilvēks dzīvo bērniem, nevis darbam?
Ja sieviete ir pieņēmusi lēmumu, ka audzināt bērnus ir visnopietnākais un svarīgākais darbs viņas mūžā un viņai nav citas vajadzības un ambīciju, tad tā ir viņas izvēle. Bet ir mūsdienu sievietes, kurām ar to ir par maz, jo audzināt bērnus ir ļoti grūts darbs. Dažreiz gribas atpūsties no bērniem, un tas nav nekāds negods. Visām sievietēm nav tik liels aicinājums būt par mammu vislabākajā tās nozīmē. Tiklīdz sieviete jūt, ka paliek neiecietīga pret saviem bērniem, tad tas ir pirmais rādītājs, ka vajag citu vidi, citus impulsus, citu attīstības ceļu, kur tu neesi tikai mamma. Varbūt pietiek ar gadu vai diviem, kad esi realizējusies savā mātes jomā un tev sāk parādīties vajadzība sevi izpaust kaut kā citādāk un gūt apliecinājumu.
Ir vīrieši, kas uzskata, ka tā ir slikta māte, kas grib rūpēties par savu karjeru, jo tas ir labs paņēmiens, kā sievieti nolikt pie vietas. Ja sieviete ir mājās ar bērniem, tad viņā neattīstās konkurences īpašības, ko šis laikmets diktē, un tad vīrietis uz viņas fona var labi izcelties. Viņš mājās atnes dažādus iespaidus – labus vai sliktus, tāpēc sievietes baidās iesēdēties mājās, jo tā var “izkrist no aprites”. Tagad viss ļoti strauji attīstās uz priekšu. Gan bērni, gan darbs ir tikai daļa dzīves. Cilvēkam jāspēj apzināties sevi un jābūt atbildīgam par sevi un savām izvēlēm dzīvē.
Vai tā ir patiesība, ka jūs esat parakstījusi dokumentu, kas atļauj jūsu fizisko ķermeni pēc nāves izmantot medicīniskiem mērķiem?
Jā, jo ķermenis man ir svarīgs dzīvei, nevis nāvei. Ja tas var noderēt kādai citai dzīvei, tad tas tikai apstiprina kustību globālā līmenī.
Vai dzīvē esat sasniegusi visu, ko vēlējāties?
Tas nav iespējams, jo Rīga nekad nav gatava. Ir bijis prieks, gandarījums, bet laiks lielajai bilancei nav pienācis.
***
Vizītkarte
– Dzimusi: 1957.gada 20.maijā.
– Dzimšanas vieta: Liepājas rajons, Rucava.
– Ģimene: precējusies, ir meita Annija un dēls Toms.
– Dzīves moto: dzīvi dzīvojam par spīti tam, ka reizēm gadās klupšanas akmeņi. Tu vari piecelties, nopurināties un iet. Padoties nav vērts, tāpēc ka otras iespējas nebūs.
