Valda no Gulbenes. Jā, protams, ka man tas ir pieņemami. Varu ne tikai sarokoties un apskauties, bet arī sabučoties.
Valda no Gulbenes. Jā, protams, ka man tas ir pieņemami. Varu ne tikai sarokoties un apskauties, bet arī sabučoties. Esmu atvērts cilvēks. Ar svešu cilvēku sasveicinoties gan tikai sarokošos. Arī mazam bērnam katrā ziņā ir nepieciešams fizisks kontakts ar sev tuvajiem cilvēkiem, tad viņš ir mīlīgāks, drošāks, ka tiek pasargāts no visa nepatīkamā, jūtas aprūpēts. Es to redzu pēc saviem bērniem. Es arī savus bērnus, kad tie bija mazi, ņēmu klēpī visu laiku. Un, ja kāds man mēģināja pateikt, ka ņemt klēpī mazu bērnu tik bieži nevajag, tad es, protams, protestēju. Uzskatu, ka bērns ir jāņem rokās bieži, kamēr ir maziņš, jo, izaudzis liels, viņš vairs klēpī nelīdīs. Bet, kuram bērnībā ir trūcis fiziskā kontakta, tas arī liels lien klēpī, jo viņš taču grib, lai viņu samīļo. Vieglāk jau ir samīļot mazu bērnu, nevis tad, kad viņam jau ir 20 gadi. Kaut gan jāsaka, ka mans dēls, kuram tagad ir vairāk nekā 20 gadi, arī mēdz man ielīst klēpī. Un kas tur slikts? Es jau tikai samīļoju savu bērnu. Man patīk paglaudīt galvu, pabužināt matus.
Dace no Gulbenes. Ciešs fiziskais kontakts ir ļoti nozīmīgs otram cilvēkam, kuram tas tiek sniegts. Svarīgi un nozīmīgi taču ir sajust, ka tu esi atbalstīts un saprasts. Arī kolēģu starpā nekad nav par daudz, piemēram, teikt paldies vai otram uzsist uz pleca. Tas uzreiz ir stimuls, novērtējums un pašapliecināšanās. Ja jūti, ka apskaušanās ir pārspīlēta, tad gan, piemēram, es varētu sajusties dīvaini. Bet, ja tas ir normāli un dabiski kādam kolēģim otru samīļot vai iedot buču un ja jūti, ka tas nav pārspīlēti, tad tas ir arī pieņemami. Spriežot pēc tā, kā mums ir ģimenē, es redzu, ka mazajam dēlam arī ir svarīgi, lai viņu samīļo. Viņš jau pats nāk klāt un saka: mīlu, mīlu – un liek rokas ap kaklu. Tas rada emocijas, ka esi novērtēts, saprasts un otram mīļš. Piekrītu arī teicienam, ka mazu bērnu nekad nav par daudz ņemt klēpī. Bērns jau no iesākuma ir gulējis mammas puncī. Viņš ir bijis mīļumā un drošībā. Mammas klēpis vēl ilgi pēc tam, kad bērns jau ir nācis pasaulē, kalpo par tādu kā patvērumu, laimes saliņu, kamēr pienāk brīdis, kad bērns pats atsakās gan no mātes krūts, gan vēlāk arī no klēpja. Tas ir tāds dabisks process.
