Johanna Berkolde dzīvē tikusies ar trim Valsts prezidentiem.
Johanna Berkolde dzīvē tikusies ar trim Valsts prezidentiem
Stāmerienas pagasta “Riekstiņu” mājas pagalmā saule sarunājas ar pavasari. Četrkājains mājas sargs trenkā pamodušos kameni. Piekalnē aiz tuvējā krūmāja ierindā sastājušies bišu stropi gaida atnākam to saimnieci. Arī istabās klusums. Tikai pie viena loga, kas uz lielceļa pusi, atpūtas krēslā sēdošā sirmgalve zibina lāpāmo adatu. Astoņdesmit piecus gadus vecā Johanna Berkolde vienmēr rod nodarbi.
Smaidu izraisa pa tvērienam noliktais tālskatis. “Tālu aizstaigāt nevaru, sāp kājas. Agrāk, kad izremontējām mājas otro stāvu, vairākas reizes dienā kāpu pa trepēm, lai priecātos, cik tur viss smuki, bet tagad – labi, ja reizi mēnesī uzraušos. Tālskati ceļu pie acīm tad, kad gribas saskatīt rosību uz ceļa. Man taču jābūt lietas kursā par visu. Eh, būtu tas bijis tad, kad pats prezidents Kārlis Ulmanis uz Kalnienu brauca,” joko Johanna.
Prezidentu uzlūko no grāvja
Mājas otrā stāva istabā vietu raduši vairāki bilžu albumi, kuros dzīve vairāku paaudžu garumā sastingusi mirkļos. Johanna tos nesteidzīgi pārlapo. “Re, kā te esmu iegrozījusies starp Kalnienas dāmu kluba dalībniecēm, prezidentei Vairai Vīķei – Freibergai blakus. Apmeklējot Gulbenes rajonu, viņa izteica vēlēšanos apskatīt ēku, kurā tagad atrodas Kalnienas veikals, jo tā kādreiz piederēja tādam Stirāja kungam. Prezidente ārzemēs bija dzīvojusi ar viņu kaimiņos. Tad nu izmantoju izdevību un viņai uzdāvināju brāļa grāmatu par valodniecības jautājumiem,” stāsta Johanna. Savukārt prezidents Guntis Ulmanis divas reizes ciemojies “Riekstiņos”. “Nezinu, kas mūsu Raitim (domāts pašvaldības vadītājs Raitis Apalups) bija ienācis prātā. Ar vīru jau nebijām nekādi pagasta varoņi, tikai pēc labākās sirdsapziņas darījām savu darbu. Atceros, ka prezidentu cienāju ar asinsdesām, domāju, lai atceras bērnību. Pēc maltītes viņš atzina, ka tik garšīgas desas patiesi esot baudījis tikai bērnībā,” Johanna citu pēc citas rāda fotogrāfijas, kurās redzams G.Ulmanis, bet viņam priekšā – šķīvis ar desām un citiem lauku gardumiem. Goda vietā saimniece novietojusi ierāmētu prezidenta portretu, bet tad, kad istabās kļūst vēsāks, Johanna tinas viņa dāvinātajā plecu lakatā. “Prezidentu Kārli Ulmani atceros no bērnības. Viņš no Gulbenes puses brauca uz Kalnienu. Vecāki daudz runāja, ka viņš brauks, mums abiem ar brāli taču vajadzēja redzēt, kas tas par tik nozīmīgu kungu. Kā jau bērni, iegūlāmies ceļmalas grāvī, kur lielāka zāle, un, elpu aizturējuši, skatījāmies, kā abās pusēs ceļam noteiktā attālumā nostājas vīri. Neilgs brīdis, putekļu mākonis, un prezidents jau bija pabraucis garām,” stāsta Johanna.
Tikai piecas klases
“Riekstiņos” Johannas vecāki ienākuši 1926.gadā, kad tēvam kā brīvības cīņu dalībniekam īpašumā piešķirti 20 hektāri zemes un viņš uzcēlis māju. “Es piedzimu “Sprīvuļu” mājās. Tas ir tepat netālu. Abi ar brāli Alfrēdu mācījāmies kādreizējā Priednieku pamatskolā. Tur gāju četras ziemas, pēc tam vēl vienu – Kalncempjos. Vairāk skoloties neiznāca. Īpaši pārtikuši nebijām, tāpēc tēvam un mātei vajadzēja izšķirties, kuru bērnu skolot vairāk, kuru paturēt darbam. Brālis, gudrinieks, cienāja mani ar konfektēm, lai viņa labā atsakos no skološanās,” atceras Johanna. Ne ar vienu vārdu viņa nepārmet vecākiem par toreizējo lēmumu, ka dēlam jāiegūst augstākā izglītība. “Ātri iemācījos visus lauku darbus. Kā lielākā daļa vienaudžu aru un ecēju, sēju un pļāvu, slaucu govis un liku sienu zārdos. Jaunībā jau to darbu smagumu tā nejūt, kā tagad. Lai gan arī 85 gadi, kas nu tas par vecumu!” sarosās “Riekstiņu” saimniece.
Laulājas goda istabā
Tikai pati “Riekstiņu” saimniece vislabāk zina, kāds spēks saista pie vecāku mājām. Varbūt tas ir mīlestības spēks? Neilgu laiku Johanna strādājusi Lejasciema pienotavā, kur iepazinusies ar vīru Arseniju.
“55 gadus nodzīvojām kopā. Vīrs nomira pirms trīs gadiem, paliku viena, labi, ka meita Sarmīte ar ģimeni dzīvo tepat netālu. Katru dienu piezvana vai atnāk mani apraudzīt. Baznīcā nelaulājāmies. Mācītājs atbrauca uz “Riekstiņiem” un salaulāja mūs lielajā istabā. Tagad es tur skatos televīzijas pārraides. Ne jau kāzu plašumā un viesu skaitā ir labas sadzīvošanas noslēpums. Tas mīt pašos cilvēkos. Mēs dzīvojām ar Dieva svētību,” domīgi saka Johanna un salūko fotogrāfiju, kur viņa un Arsēnijs zelta kāzās ir kopā ar saviem mīļajiem. Tas, cik ļoti Johannai pietrūkst Arsēnija, neatklājas vārdos, to pasaka valgums acīs. Arsēnijs ilgus gadus strādājis par mežsargu, būdams arī liels mednieks. Par to liecina briežu un aļņu vareno ragu kolekcija. “Vīrs bija labs šāvējs, sacensībās ņēma godalgotas vietas. Kā es priecājos par viņa panākumiem! Cik vien bija iespējams, centāmies visur būt kopā. Ja Arsēnijam bija brīvs brīdis, viņš man nāca palīgā bišu dravā. Dravniecību apguvu pašmācībā un mūža lielāko daļu gādāju par kolhoza vairāk nekā 100 bišu saimēm,” lepojas Johanna. Šodien viņa atlikušās desmit saimes nodevusi znota ziņā, pati neskopodamās ar praktiskiem padomiem.
Arī vecs var būt aktīvs
“Kur ir rakstīts, ka vecumā cilvēkam jādomā tikai par galu? Gadi neko nepadarīs, ja sirdī cilvēks jutīsies jauns,” Johannai ir sava ilga mūža recepte. Viņa joprojām aktīvi seko visām dzīves norisēm ne tikai pagastā, bet arī Latvijā. Kad malā atlikts rokdarbs, Johanna ņem rokās grāmatu. “Brālis 1986.gadā Hamburgā nomira. Man tagad ir astoņas kastes ar trimdas autoru darbiem. Lasu tos, nu gluži kā pašas dzīve būtu aprakstīta. Tagad saprotu, ka viņš bija pelnījis augsti skoloties. 1941.gadā pēc Madonas ģimnāzijas beigšanas iestājās Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, tad viņu iesauca leģionāros, bet Alfrēds pamanījās izbēgt. Tā arī palika ārzemēs līdz sava mūža pēdējai stundai. Hamburgā viņu pazina kā izcilu valodnieku un ārstu. Esam viņu pārapbedījuši Latvijā,” Johanna pārlaiž roku brāļa sarakstītajiem apjomīgajiem grāmatu sējumiem par valodniecību. “Te rodams izskaidrojums manas meitas Sarmītes un mazbērnu interesei par latviešu valodas jautājumiem,” piebilst viņa.
Pagalma rāmais miers tiek traucēts, kad dodamies laukā, lai fotografētu Johannu. “Paga, paga, man jāsasukā mati un jāsalūko gaišāks lakatiņš, citādi kalnenieši skatīsies manā fotogrāfijā un izsauksies: “Kā gan tā Johanna novecojusi! Bet es vēl arvien jūtos jauna!”
***
Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Johanna Berkolde.
Dzimusi: 1923.gada 26.aprīlī.
Mācījusies: Priednieku pamatskolā, Kalncempju pamatskolā.
Strādājusi: Lejasciema pienotavā, kolhozā “Kalniena” par biškopi.
Precējusies: vīrs Arsēnijs miris, izaudzināta meita Sarmīte, priecājas par trīs mazbērniem.
