Dejotāji lepojas, ka ir vienīgās senioru deju kopas rajonā dalībnieki.
Dejotāji lepojas, ka ir vienīgās senioru deju kopas rajonā dalībnieki
Gulbenes kultūras centra senioru deju kopa “Vērdiņš” šodien svin savas pastāvēšanas piecu gadu jubileju. Salīdzinājumā ar cilvēka mūžu tas ir maz, bet kolektīvam, kurā apvienojušies cilvēki, kas mīl deju – pietiekami daudz. Dzimšanas dienā “Vērdiņš” visiem gulbeniešiem dāvina pavasarīgām noskaņām pārpilnu koncertu, kurā piedalīsies arī viņu draugi.
Kopš pirmā mēģinājuma “Vērdiņā” dejo galgausnieši Ērika un Staņislavs Andževi. Viņi abi uzskata, kā tā ir ne tikai laba relaksācija pēc grūtas darbdienas, bet arī atkalredzēšanās ar piecos gados labi iepazītiem cilvēkiem.
Pieņem uzaicinājumu
“Dainuvīte, priecīgi noskaņota, ieradās pie manis darbā. Ieraugot viņu un pat nezinot, par ko būs saruna, biju gatava sacīt “jā”. Viņa bija sagatavojusi un pasniedza ļoti skaistu ielūgumu, kurā bija izteikts uzaicinājums man un vīram kļūt par senioru deju kopas dalībniekiem. Ievilku elpu, gribēdama bilst, ka dejošanai esam par veciem, bet tad sapratu, ka vajag izkustēties, jo darbdiena lielākoties jāpavada pie rakstāmgalda. Ilgi nešaubījos un teicu, ka runāšu ar Staņislavu,” atceras Ērika. Staņislavs, uzzinot par uzaicinājumu, sākumā mazliet šaubījies, vai dejošanai netraucēs sāpošās kājas, tomēr Ērika likusi lietā sievišķīgās pārliecināšanas talantu. “Nolēmām, ka pamēģināsim dejot, ja nevarēsim, tad pārtrauksim,” piebilst viņa. Atmiņā palikusi arī pirmā tikšanās ar pārējiem dejotājiem. Visi noteiktajā laikā sapulcējušies kultūras centrā un ātri vien iepazinušies. “Pirmais vakars izvērtās ļoti jauks. Dainuvīte visiem bija sarūpējusi ziedus, kopīgi iemalkojām kafiju, runājām par to, kā strādāsim, bija arī atrakcijas, lai cits citu vēl labāk iepazītu,” stāsta Ērika. Nākamajā tikšanās reizē jau bijis divas stundas ilgs mēģinājums.
Dejo kopš jaunības
Ērika skolas gados neesot dejojusi. Viņas sastapšanās ar tautiskajām dejām notikusi Alūksnes rajona Pededzes pagastā, kur viņa iesaistījusies jauniešu deju kolektīvā. “Skolas gados lielākoties spēlēju teātri,” smejas Ērika. Galgauskā dejot vidējās paaudzes deju kolektīvā viņa uzaicinājusi vadītāja Lidija Iļjučonoka. “Nemēģinu salīdzināt, kad ir bijis vieglāk dejot, jo visu bez vārdiem pasaka cilvēka gadi. Protams, “Vērdiņa” repertuārā ir salīdzinoši mierīgākas dejas. Manuprāt, tās nav pārāk grūtas, bet slodze tāpat ir pietiekami liela. Atzīšos, ka dažkārt, kad intensīvi esam dejojuši pirmo stundu, abi, paraugoties pulkstenī, klusībā domājam, cik labi būtu, ja mēģinājums beigtos. No šādiem vājuma brīžiem jau nevar izbēgt,” saka Ērika. Viņa pozitīvi vērtē kolektīva vadītājas Dainuvītes prasīgo attieksmi pret katra dejas soļa un kustības precizitāti.
“Tas ir vajadzīgs, ja vēlamies kaut ko sasniegt. Vadītājai piemīt apbrīnojama spēja strādāt ar cilvēkiem, prasme no katras sarežģītas situācijas iziet ar humoru, prasme aizrādījumu izteikt tā, lai neaizvainotu cilvēkus.”
Labprāt uzgriež valsi
Darbdiena Ērikai, kura ir Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras Gulbenes nodaļas vadītāja, beidzas pulksten 17.00, bet “Vērdiņa” mēģinājumi, kas notiek lielākoties trešdienās, sākas divas stundas vēlāk. Dzīvesbiedrs esot apzinīgs mēģinājumu apmeklētājs un pārdzīvojot, ja piedalīties mēģinājumos traucē veselības problēmas. “Viņam pēc rokas operācijas krietnu laiku nācās pavadīt slimnīcā. Pēc operācijas vīrs brauca kopā ar mani uz mēģinājumiem un visam sekoja no malas. Redzēju, cik ļoti viņam gribējās dejot.” Ērika ievērojusi, ka “Vērdiņa” deju pāri šajā laikā ir ļoti sadejojušies. “Tam ir liela nozīme, jo pati zinu, kā uztraucos, ja kādā dejā tiek mainīts partneris. Baidos kļūdīties un kaut ko sajaukt. Staņislavs ir labs dejotājs. Jaunībā apmeklējām deju vakarus, arī tagad labprāt uzgriežam valsi. Vienmēr esmu priecājusies, ka mans vīrs labi dejo. Arī dēls Ingars, kurš joprojām dejo jauniešu deju kolektīvā “Rūsiņš”, ir pārmantojis mūsu dejas mīlestību.”
Kļuvuši saliedētāki
“Dejojot visi esam kļuvuši saliedēti, saticīgi, izpalīdzīgi un atbildīgi. Bieži darba nedēļas izskaņā notiek koncerti, bet neesmu dzirdējusi, ka dejotāji būtu ar to neapmierināti. Visi priecājas, ka ir iespēja uzstāties, tā jau ir, jo vairāk vērdiņu spodrina, jo tas kļūst spožāks,” saka Ērika. “Vērdiņš” ir dejojis ne tikai Gulbenē un rajona pagastos, bet arī Alūksnē, Balvos un citur. Neizdzēšamā atmiņā palikusi uzstāšanās Anglijā pagājušā gada pavasarī. “Mums patīk būt visiem kopā, tāpēc par tradīciju ir kļuvusi dejotāju dzimšanas dienu atzīmēšana. Jauki ir arī draudzības koncerti ar citiem kolektīviem, jo tad iespējams vērot citu sniegumu, iegūt jaunus paziņas un iespaidus.” Ērika atminas uzstāšanos Alūksnē, kad viņa esot sajaukusi deju. “Vēl šodien nesaprotu, kā tas gadījās. Aizmirsās, kas jādara, un viss. Kā es toreiz pēc koncerta raudāju un pārdzīvoju neveiksmi! Nevarēju sev piedot, ka tieši es biju tā, kas sajauc.” Esot bijuši arī dažādi smieklīgi atgadījumi, bet no tiem vienmēr rasta izeja. “Dainuvīte, strādājot ar deju kolektīviem, ir daudz pieredzējusi, tāpēc viņa vienmēr nodrošinās dažādiem gadījumiem,” piebilst Ērika.
Liela atbildība
Ērikai un Staņislavam šie būs pirmie Dziesmu un deju svētki, kuros viņi būs dalībnieki, nevis skatītāji. “Apzināmies, ka svētku nedēļa būs grūta un pārpilna iespaidiem un pārdzīvojumiem. Es nevaru apgalvot, sakot, ka ļoti gribas braukt uz Rīgu, bet iespēja atrasties starp cilvēku tūkstošiem, iet gājienā, dejot Doma laukumā liek uzvirmot emocijām un iekšējam gaidpilnam satraukumam.” Ērika neslēpj prieku arī par to, ka pieci “Vērdiņam” atdotie gadi veduši pretim šim notikumam. “Abi ar Staņislavu kolektīva dalībniekiem novēlam labu veselību, lai mēs visi vēl ilgi varētu dejot!”
***
Fakti
– Deju kopas vadītāja Dainuvīte Putniņa: – Kolektīvā radām tādu atmosfēru, kas līdzinās darbīgai atpūtai. Mēģinājums nedrīkst būt slogs, jo tad tam nebūs atdeves.
– Kopas dalībniece Vija Kokareviča: – Neraugoties uz aizņemtību ikdienā, uz “Vērdiņa” mēģinājumiem eju ar vislielāko prieku. Mums visiem dejošana ir kļuvusi par dzīves nepieciešamību. Kolektīvā valda ļoti draudzīga atmosfēra un sirsnība, jo vienmēr ievērojam principu “Visi – par vienu, viens – par visiem!”
– “Vērdiņš” dibināts 2003.gadā.
– Tā ir vienīgā senioru deju kopa rajonā.
– Kolektīvā dejo 10 pāri, starp tiem ir 5 ģimenes. Vidējais dejotāju vecums – 64,5 gadi.
– Piecos gados kolektīvs piedalījies vairāk nekā 50 koncertos. Četrus gadus piedalījies ikgadējos Latvijas senioru deju kopu festivālos.
– Starp 44 Latvijas senioru deju kopām atzīts par ceturto labāko.
– “Vērdiņa” devīze ir “Ņipriem, stipriem, dzīvespriecīgiem pieder pasaule!”
