Kolektīva dalībnieki lepojas ar lielo koncertpieredzi.
Kolektīva dalībnieki lepojas ar lielo koncertpieredzi
Šodien Gulbenes kultūras centrā pulksten 18.00 savu desmit gadu darbības jubileju ar plašu koncertu svinēs vīru vokālais ansamblis “Namejs” Edgara Mārtinsona vadībā. Kolektīva mūžā desmit gadi ir daudz, bet cilvēka mūžā tikai tāds spārna vēziens. Koncertā piedalīsies arī Cēsu kultūras centra sieviešu vokālais ansamblis “Gauja” un Valmieras pagasta kultūras nama jauktais vokālais ansamblis “Dziesmotā senatne”.
Namejieši šajos desmit gados ar savām dziesmām ir priecējuši ne tikai gulbeniešus, bet klausītājus arī citās Latvijas pilsētās un lauku kultūras namos. Ir dziedāts Cēsīs, Valmierā, Rīgā, Ropažos, Alūksnē, Līvānos, Krāslavā, Dagdā, Salaspilī, Ļaudonā, Lēdmanē, Smiltenē, Ogrē, Meirānos, Lubānā un citur. Par spīti saviem gadiem, kolektīva dalībnieki spēj būt jauneklīgi un drastiski, izveidojusies viņiem vien zināma recepte, kā pirms katra koncerta pārvarēt pārlieko lampu drudzi, kā tikt galā ar ambīcijām, kas vairāk vai mazāk piemīt katram cilvēkam.
Viss sākās tā
“Namejā” kopš pirmās dienas dzied Jāzeps Romulis, kurš pirms tam dziedājis vokālajā ansamblī “Sarma”, ko tolaik vadījis Edgars Mūrnieks, tomēr pienācis brīdis, kad no ansambļa vajadzējis aiziet. “Jutu, ka dzīvē pietrūkst dziesmas. Nejauši Gulbenē uz ielas satiekot Laimu Strazdi, sūdzēju savas bēdas. Viņa bija tā, kas toreiz ieteica dibināt vīru ansambli. Sameklēju vīrus, kuri kādreiz bija dziedājuši citos ansambļos un tāpat kā es nevarēja iztikt bez dziedāšanas. Mūsu skološanu uzņēmās mūzikas pedagoģe Daira Karole, kura šobrīd ir ansambļa koncertmeistare,” stāsta J.Romulis. Profesionālais kordiriģents E.Mārtinsons, kuram “Namejs” ir ceturtais vokālais ansamblis, atceras, ka diemžēl nebijis klāt pie kolektīva dibināšanas 1998.gada februārī, jo tolaik dziedājis Nacionālajā vīru korī, bet šodien viņš par namejiešiem saka, ka viņi ir nopietni vīri, lai arī lielākā daļa jau ar sirmām galvām, kas nebaidās apgūt trīsbalsīgus un pat četrbalsīgus skaņdarbus. “Man īpaši nepatīk unisona (vienbalsīgs) dziedājums, lai gan labi nodziedāt unisonā nemaz nav tik viegli,” saka vadītājs.
Tā ir liela atbildība
E.Mārtinsons nebaidās slavēt savus puikas par viņu lielo atbildības un pienākuma apziņu. “Katra dziedātāja atbildībai ir liela nozīme, jo kolektīvam ir jāstrādā ar pilnu atdevi. Zinu, ka vīri to var un spēj, protams, cik katram atļauj mūža gadu skaits. Ja vajag, viņi spēj saņemties, un koncertos dziesmas izskan labi. Protams, arī vīriem piemīt savas īpatnības un kaprīzes. Ir gadījumi, kad pēc tam, kad esmu izteicis aizrādījumu, viens otrs ir gatavs nedziedāt un pamest ansambli, bet šāda attieksme nav risinājums. Būtiski ir, lai dziesma skan tik balsīgi, cik sākotnēji tas ir iecerēts,” saka vadītājs. Viņš atzinīgi vērtē arī regulāros mēģinājumu apmeklējumus.
“Strādāju arī ar Tirzas pagasta sieviešu kori un esmu pārliecinājies, ka vīriem ambīciju ir daudz mazāk nekā sievietēm. Ja no 34 dziedātājām mēģinājumā ierodas 10, tā nav nopietna attieksme. Uzskatu, ja cilvēks ir atnācis uz mēģinājumu, tad ir jāstrādā, jo mēs neviens, arī pensionāri, neesam tik bagāti ar laiku, lai divās mēģinājumam atvēlētajās stundās stāstītu tikai anekdotes,” uzskata E.Mārtinsons.
Izaugsme ir jūtama
Jubilejas koncerta divās daļās “Namejs” dziedās vairāk nekā desmit dziesmas, kas izpildītas dažādos koncertos un dziedātājiem ir tuvas un mīļas. Veidojot koncerta programmu, kolektīvā notikusi aptauja par dziesmām. Visi dziedātāji uzskatījuši, ka koncertā noteikti jāskan Raimonda Paula dziesmai “Pāri dzelmei”, Valtera Kaminska dziesmai “Bērzs un egle” un citām.
“Mēs neviens neesam tik bagāti ar laiku, lai divās mēģinājumam atvēlētajās stundās stāstītu anekdotes.”
Edgars Mārtinsons
“Desmit gadu laikā dziedātāju vokālā izaugsme ir jūtama. Tādu jēriņu, es atvainojos, kādus es viņus saņēmu, sen vairs nav. Puikas ir pieraduši pie koncertatbildības, pie sarežģītāka balsu salikuma,” vērtē E.Mārtinsons. Pirmsākumos kolektīvs uzstājies kā Daugavas Vanagu ansamblis. Pirmais atbildīgākais koncerts bijis VEF Kultūras pilī Rīgā.
Ar kordziedāšanas ievirzi
E.Mārtinsons “Nameju” raksturo kā ansambli ar nedaudz korisku ievirzi. “Repertuāra izvēle man grūtības nesagādā, jo varu aranžēt jebkuru dziesmu, tās melodiju sadalot tik balsīs, cik vēlos. Vienmēr gribu, lai dziesmas ieskanas maksimāli krāšņāk,” saka vadītājs. Viņš ir atturīgs pret pārlieku lielu ansambļa slavināšanu, jo tā bieži vien esot maldīga. “Katru uzstāšanos mēs visi kopā rūpīgi analizējam. Liela nozīme ir ne tikai tam, kā esam nodziedājuši, bet arī zāles akustikai. Ja dziedot jūtam, ka viss skan kā maisā, kļūstam ļoti uzmanīgi un sarosāmies, jo šāda telpa ir pārbaudījums katram dziedātājam, cik labi viņš ir apguvis savu melodiju. Zālē ar labu akustiku dziedātāji cits citu labi dzird,” stāsta E.Mārtinsons. Esot būtiski, lai katrā balss grupā būtu dziedātājs, kas labi zina melodiju un citi var viņā ieklausīties. Vadītājs slavē Arvīdu Pērkonu, Arvīdu Sebri, Ēvaldu Strazdu un Vili Kataju. “Pieļauju, ka pēc šī jubilejas koncerta kolektīvā var notikt ievērojamas pārmaiņas, jo ir jāizvērtē dziedātāju balss materiāls. Apzinos, ka tas nebūs patīkami, jo gulbenieši ir pašpārliecināti cilvēki, bet izvērtējums būs pamatots. Lai dalībnieki apzinātos, kādas prasības ir vokālajiem ansambļiem, mēs piedalāmies visās skatēs, jo tas palīdz pārvarēt arī tā saukto lampu drudzi. Kolektīvā runājam arī par to, ka nav būtiski, cik klausītāju ir zālē – pieci vai pieci simti. Abos gadījumos ir jādzied ar vienādi lielu atdevi un atbildību. Cilvēks labi dziedāt var apmēram līdz 60 gadiem, pēc tam balss mainās,” uzskata E.Mārtinsons. Viņš vairākus gadus lolojis ieceri Gulbenē izveidot vīru kori, jo esot zināmi vismaz 60 vīri, kas varētu dziedāt korī, tomēr līdz šim tas nav izdevies. “Cilvēki šodien ir aizņemti ar iztikas pelnīšanu, daudzi mūziķi, kuri varētu būt kora dalībnieki, labāk spēlē deju vakaros un dažādos citos pasākumos, jo tā iespējams papildus kaut ko nopelnīt. Es viņus saprotu, tomēr aicinu vīrus nākt un pieteikties dziedāt, iepriekš apzinoties, ka darbs būs pamatīgs,” piebilst vadītājs.
Ne katrs var vadīt
E.Mārtinsons domā, ka ne katrs cilvēks var vadīt ansambli. Ir vajadzīga ne tikai laba muzikālā dzirde un balss, bet arī spēja saprasties ar cilvēkiem, spēja aranžēt dziesmas.
“Dziedāšana man nozīmē visu dzīvi,” saka Ēvalds Strazds, kurš kolektīvā dzied kopš pirmās dienas.
“Ar daudziem “Nameja” dalībniekiem kopā dažādos kolektīvos dziedu jau vairāk nekā 15 gadus. Būtu patīkami, ja varētu dziedāt vēl 15. Stāšanās skatītāju priekšā mani neuztrauc, esmu pie tā pieradis. Ja arī dažkārt aizmirstas vārdi, tad klausos, ko dzied citi,” saka Staņislavs Tarass. ?
***
fakti
Kolektīvs dibināts 1998.gada 4.februārī.
Tā pirmais nosaukums bija “Cītara”. Tagadējais nosaukums “Namejs” izraudzīts par godu Zemgales virsaitim Namejam. ? Ansambļa pirmā vadītāja bija Daira Karole, šodien to vada Edgars Mārtinsons.
Mēģinājumi notiek divas reizes nedēļā.
Kolektīvā ir 13 dalībnieki. Jaunākajam dziedātājam ir 39 gadi, vecākajam – 84. Ansamblī dzied: Edgars Naglis, Imants Eniks, Atis Anže, Arvīds Paipals, Staņislavs Tarass, Guntis Lapkašs, Vilis Grasis, Jāzeps Romulis, Ēvalds Strazds, Arvīds Sebris, Arnis Gāters, Vilis Katajs un Edgars Mārtinsons.
