Aprīļa beigās mums, Gulbenes ģimnāzijas skolniecēm Santai, Ilzei un Aritai, bija iespēja būt klāt festivāla “Nāc līdzās” noslēguma lielajā koncertā Rīgā, VEF Kultūras pilī.
Aprīļa beigās mums, Gulbenes ģimnāzijas skolniecēm Santai, Ilzei un Aritai, bija iespēja būt klāt festivāla “Nāc līdzās” noslēguma lielajā koncertā Rīgā, VEF Kultūras pilī. Festivālā uzstājās visu reģionu labākie izpildītāji un tika nominēti 12 laureāti.
“Nāc līdzās” ir integratīvais mākslas festivāls bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām, kas norisinās jau 12 gadus (kopš 1997.gada). Par to varam būt pateicīgi festivālu fonda direktorei, horeogrāfei, producentei un šī festivāla žūrijas loceklei Sarmai Freibergai, kas ir spējusi sapulcināt bērnus un jauniešus no Latvijas speciālajām internātskolām, bāreņu aprūpes centriem, dienas sociālās aprūpes centriem, sabiedriskajām organizācijām, kas apvieno bērnus un vecākus ar kopīgām problēmām.
Viens no atbalstītājiem ir Dagnis Čākurs, maiznīcas “Liepkalni” vadītājs. Maiznīca sadarbībā ar Aldi Bričevu bērniem dāvināja saldo pārsteigumu – baltās šokolādes pili “Bezdelīgas ligzda”. Baltā šokolāde simbolizē cerību, mīlestību, rūpes un siltumu, kas visvairāk ir vajadzīgs mums ikvienam.
Es varu organizēt festivālu
“Kāpēc es sāku šo festivālu pirms 12 gadiem? Valstī bija cilvēki, kuri runāja par to, bet reāli jau nekas nenotika, praktisko darbu nebija. Tā kā pati esmu horeogrāfe, tad es redzēju, ko es varu izdarīt. Es nevaru izveidot liftus vai izmainīt valsts politiku, bet es varu organizēt festivālu,” stāsta S.Freiberga. “Tikai daži jautājumi ir pavirzījušies uz priekšu šo gadu laikā. Valstiskā līmenī tā ir nevēlēšanās kaut ko darīt. Iespējas ir. Līdzekļus arī var atrast. Tas ir attieksmes jautājums no valsts puses. Kultūras ministrija saka, ka tā nav kultūra, tā nav māksla, Bērnu un ģimenes lietu ministrijā ir bērnunami, bet nav speciālās internātskolas, Izglītības ministrijā nav bērnunamu. Tur, kur ir jādala, neviens neuzņemas atbildību.”
Sabiedrībā joprojām ir problēmas
Operdziedātājs un žūrijas pārstāvis Sergejs Jēgers par ārvalstu fondu piesaistīšanu stāsta: “Visi saka – jā, bet neviens nesaprot tā līdz galam, kas būtu jādara, un, ja tas neskar mani personīgi, tad tas ir mazsvarīgi. Kamēr es pats neiesaistījos labdarībā, es neredzēju, cik daudz ir šādu cilvēku, kuriem vajadzīga palīdzība, atbalsts.”
Sabiedrībā joprojām ir problēmas. Tiek apspiestas šo bērnu vajadzības un tiesības. “Pieaugušie jau negrib, skolotāji negrib, nosacīti veselo bērnu vecāki negrib, ka tie bērni tur, skolā, ir. Tas nav viegls process, kaut kas varbūt būs neērtāk, būs kaut kas nepatīkams, bet ar kaut ko taču jāsāk,” komentē S.Freiberga. Lielākā daļa sabiedrības nav gatava uzņemt cilvēkus ar īpašām vajadzībām, viņi nezina, kā ir jāreaģē, nesaprot, kas jādara. Vieglāk ir novērsties, lai neizdarītu kaut ko nepareizi. Nevarētu teikt, ka cilvēki ir ļaunprātīgi, viņi vienkārši baidās kļūdīties. Uzrunājot, lūdzot palīdzību, lielākā daļa būs atsaucīgi. Katram pašam ir ar sevi jāstrādā, jāpieņem, jo šie bērni ir pavisam parasti. Pavisam parastu attieksmi viņi arī grib saņemt.
Lai gan festivālā ieguvēji bija visi, apbalvoti tika 12 laureāti. 1.vietu ieguva Diāna Ponaskova un ratiņdeju grupa no bērnu invalīdu rehabilitācijas centra “Mēs esam līdzās”.
Lai mums izdodas būt tuvu klāt tiem cilvēkiem, kuriem esam vismīļākie, visnepieciešamākie… Lai izdodas mūsu skrējienā ieraudzīt kādu, kam klusi uzlikt roku uz pleca.
