Arī šogad Rīgā 31.maijā notiks kārtējais seksuālo minoritāšu gājiens, kurš sabiedrībā izsauc dalītas domas un dažādas emocijas.
Arī šogad Rīgā 31.maijā notiks kārtējais seksuālo minoritāšu gājiens, kurš sabiedrībā izsauc dalītas domas un dažādas emocijas.
Izrādās, ka šoreiz gājiena dalībnieki ir izteikuši vēlmi ne vien lūkoties caur Vērmaņdārza žogu, bet arī doties Rīgas ielās, kā piemēru minot ārvalstu pieredzi.
Nezinu gan, vai šādi atklāti gājieni, kuru laikā dalībnieki neslēpj savas jūtas viens pret otru, būtu jāredz visiem, tajā skaitā arī bērniem. Viņi taču skatās un mācās no pieaugušajiem, turpmākajā dzīvē bieži vien atdarinot pieaugušo rīcību. Nu nav jāredz ne bērniem, ne pusaudžiem, kā uz ielas skūpstās un maigojas divas sievietes vai divi vīrieši, vai vairāki kopā. Tas, manuprāt, ir amorāli. Kā tautā saka – guļamistabas lietas ir jādara guļamistabā.
Es gan nenosodu lesbietes, homoseksuāļus vai biseksuāļus. Tā ir viņu darīšana, ar ko viņi dzīvo un ko viņi mīl, bet nedomāju, ka savas jūtas būtu jāizrāda klaji un plašām sabiedrības masām, jo ļoti daudzi cilvēki savos uzskatos tomēr ir konservatīvi. Domāju, ka arī šogad starp gājiena dalībniekiem un apkārtējiem skatītājiem notiks konflikti.
Tagad aktuāls ir arī jautājums, vai integrācijas ministram Oskaram Kastēnam būtu jāpiedalās praida gājienā. Viņš savu dalību ir atteicis, jo sava bērna izlaidumu bērnudārzā uzskata par svarīgāku. Un pareizi, jo katrs izvēlas sev svarīgāko.
