…un arī tēvs, māte, vecmāmiņa, kā arī citi.
…un arī tēvs, māte, vecmāmiņa, kā arī citi. Bet to es pats atceros, jo esmu redzējis, līdzi dzīvojis. Šī atziņa nupat, 27.maijā, dominēja retā, man gribas teikt, pat unikālā saietā: Vecgulbenes muižas īpašnieku un Gulbenes pensionāru padomes sarīkotajā vēstures stundā “Vecgulbenes muiža gadsimtu gaitā”.
Savas pilsētas cilmes vietā bija pulcināti tās vēstures aculiecinieki. Pēc Rūķu zemes (tā gribas saukt šo īstā rosībā atdzimušo un topošo seno muižu) saimnieku uzrunas un sniegtā ieskata padarītajā un darāmajā ar stāstījumu nāca viņi – ciemos ielūgtie. Ne vienam vien līdzi bija seni dokumenti, fotoattēli. Tika atdzīvināti laika ritējuma tīrraksta fragmenti. “Kā bija tas? Kas notika tad? Kā tikāt pie sava mājas vārda?” ar šiem un citiem faktu virknējuma vaicājumiem savu darīja mūsu – pensionāru – nerimtīga mudinātāja Mirdza Kušķe. Lai neizpaliek paldies viņai! Un, protams, visiem, kas vēra mūsu pilsētas vēstures lappuses vispusīga ieskata kopainā. Tur vienuviet tika arī vēsturiskās uzziņas retumi. Pieminēšu tikai vienu senliecību, ko saglabājis Ēriks Tilgass. Tā norises divdaļīga programma, pilsētas tapšanas gadā atklājot Brīvības cīnītāju pieminekli. Laicīgo dziesmu uzskaitījums tur beidzas ar “Gaismas pili”.
