Kristīne Gavrilko: “Tur dzīve rit mierīgi, taču nav garlaicīgi”.
Kristīne Gavrilko: “Tur dzīve rit mierīgi, taču nav garlaicīgi.”
Gulbeniete Kristīne Gavrilko aptuveni pirms gada šajā pašā laikā atgriezās Latvijā pēc vairāk nekā četru mēnešu ilgas prombūtnes Zviedrijā. Tur viņa bija devusies strādāt. Šopavasar viņa turp devās kopā ar bērniem – dēlu Niku un meitu Leldi. Kristīne vēlējās apciemot draugus, kas strādā Zviedrijā, un parādīt bērniem šo interesanto zemi.
Kristīne stāsta, ka braukt peļņā uz Zviedriju viņai piedāvāja draugi, kas paši jau tur strādāja. “Es piekritu šim uzaicinājumam, man gribējās izmēģināt, kā tas ir – doties peļņā uz ārzemēm. No paziņām esmu dzirdējusi dažādas atsauksmes par šo jautājumu – vieni saka, ka viss ir ļoti labi, citiem atkal nepatīk, nolēmu pati izmēģināt. Liels paldies jāsaka arī vīram, manai mammai un vīramātei, kas pa manu prombūtnes laiku rūpējās par bērniem. Bez viņiem es to nebūtu varējusi atļauties,” atzīst Kristīne.
Priekšnieki izturas cilvēcīgi
Zviedrijā Kristīnes apmešanās un darbavieta atradās nelielā ciematiņā Strovelstorpā, kas atrodas Zviedrijas Dienvidrietumos. Turpat netālu ir jūra, pāri jūras šaurumam atrodas Dānija. “Es strādāju pie saimniekiem, kam piederēja sava fabrika. Mēs pakojām maisiņos burkānus, kas pēc tam tika sūtīti pārdošanai uz veikaliem. Darbs nebija grūts. Viss pārsvarā notika datorizēti, mūsu galvenais uzdevums bija izlasīt iepuvušos dārzeņus un sekot līdzi, lai viss rit gludi,” stāsta gulbeniete. “Strādājām astoņas stundas dienā. Vienu nedēļu bija jāstrādā rīta maiņā, otru – vakara. Saimnieki piedāvāja strādāt arī ilgāk, par ko, protams, tika maksāts dubultā, taču mēs arī varējām atteikties un neviens to neuzskatīja par kaut ko pārdabisku, nespieda strādāt. Savas astoņas stundas esi nostrādājis, pēc tam vari darīt, ko gribi. Pret mums izturējās cilvēcīgi. Priekšnieki bija ļoti jauki, ja kaut ko nezināji, noteikti palīdzēja. Viņi pret mums izturējās kā pret līdzvērtīgiem. Bija sajūta, ka viņi nav kā priekšnieki, bet tādi paši strādnieki kā mēs.”
Fabrikā strādāja latvieši, poļi, lietuvieši un tikai daži zviedri. “Zviedri nevēlas strādāt tik garas stundas, tādēļ tur strādāja tikai tie, kas tiešām gribēja nopelnīt vairāk naudas. Starp mums, strādniekiem, arī valdīja ļoti jaukas attiecības. Mēs palīdzējām cits citam. Sākumā, protams, šķita, ka šeit būs grūti iedzīvoties, bet beigās jau likās, ka šeit būtu pavadījusi ļoti ilgu laiku. Nemaz nejutos kā svešiniece, jo visi bija ļoti draudzīgi.”
Iepērkas reizi nedēļā
Dodoties turp, zviedru valodu Kristīne, protams, neprata. Ar priekšniekiem, lai arī viņi ir zviedri, viņa sarunājās angļu valodā. “Manas angļu valodas zināšanas nav ļoti labas, taču sarunvalodas līmenī es to māku. Ja arī pateicu kaut ko nepareizi, priekšnieki vienmēr centās saprast, izlaboja pateikto. Protams, kaut nedaudz angļu valoda ir jāprot, lai saprastu vismaz pašu elementārāko,” ir pārliecināta Kristīne. Savukārt ar strādniekiem pārsvarā runāts tika krievu valodā, jo gan poļi, gan lietuvieši brīvi pārvalda šo valodu.
“Mēs, visi četri latvieši – trīs meitenes un viens puisis, dzīvojām mājā, precīzāk sakot, pusē mājas. Tiem, kas tur ir devušies strādāt, saimnieki nodrošina dzīvesvietu,” stāsta Kristīne. “Paši mājās gatavojām ēst. Visu nepieciešamo devāmies sapirkt nedēļā reizi uz lielajiem tirdzniecības centriem, tie atradās astoņu kilometru attālumā no mūsu ciematiņa. Mūsu ciematiņā, protams, arī bija veikali, taču tajos pirkām tikai to, kas pa nedēļu aptrūkās. Reizēm pasūtījām uz mājām picas. Zviedri ir iecienījuši tā saucamos ātri pagatavojamos vai uzsildāmos ēdienus, taču mēs daudz labprātāk gatavojām paši.”
Zviedri ir ļoti pieklājīgi
Brīvajā laikā latvieši, kas tur jau strādāja ilgāk, centās parādīt Kristīnei skaistākās vietas. “Zviedrijā biju pirmo reizi, tādēļ man bija ļoti interesanti. Zviedrijas daba ir ļoti savdabīga. Man ļoti patika jūra, agrāk man nekad nav sanācis tā ilgāk pabūt pie jūras. Klinšainie un akmeņainie krasti, viļņi, kas sitas pret krastu – tas bija fantastiski!” ir sajūsmā Kristīne. Zviedru pilsētiņas ir ļoti sakoptas, visapkārt ir skaistas mājas, viss ir tīrs. “Draugi man necentās izrādīt muzejus un vēsturiskas vietas, mēs vienkārši devāmies izbraucienos ar mašīnu un vērojām Zviedrijas ainavas. Var pateikt, ka šeit dzīvo pavisam cita tauta. Zviedri ir ļoti pieklājīgi, ļoti pretimnākoši. Pa ielām visi pārvietojas pieklājīgi. Uzreiz var atšķirt, kurš ir zviedrs un kurš – iebraucējs, jo tie brauc daudz agresīvāk. Zviedri vienmēr visus palaidīs pa priekšu, pagaidīs, noteikumus nepārkāps. Uz ceļiem tur ir kameras, kas fiksē pārkāpumus, par ko autobraucēji var tikt ļoti bargi sodīti. Draugi stāstīja, ka, piemēram, par braukšanu dzērumā uzreiz bez ierunām tiec ielikts cietumā uz trim mēnešiem. Tas droši vien arī disciplinē šīs valsts iedzīvotājus,” spriež Kristīne.
Šķērso jūras šaurumu
Ļoti interesants piedzīvojums bija došanās uz Dāniju. “Turp devāmies ar mašīnu, nācās šķērsot Ēresuna šaurumu pa grandiozo tiltu un tuneli, kas savieno šīs abas valstis. Tas bija tik iespaidīgi! Vienu brīdi tu brauc virs jūras, bet jau pēc brīža – zem tās. Dānijā mēs apmeklējām atrakciju parku. Atrakcijas bija pavisam citādākas nekā pie mums. Tur ļoti jauki pavadījām laiku,” stāsta gulbeniete. “Bieži vien devāmies arī iepirkties. Lai arī šķiet, ka viss tur ir dārgs, to nevar izjust, jo algas tur ir pietiekami lielas. Dzīvojot tur, veikalā varēju atļauties pirkt, ko vēlos, un nedomāt, vai varu to atļauties vai ne. Kas acīs iekrita, to arī varēja nopirkt. Šad tad devāmies padejot uz klubiņiem. Taču jāteic, ka ieeja klubos ir no 24 gadiem, vienā pat bija no 27 gadiem, turklāt iekļūšana klubā arī nemaz nav tik vienkārša. Zviedri īpaši neuzticas pasēm, viņi ilgi pēta tās un var pat atteikties ielaist, viņi daudz vairāk uzticas identifikācijas kartēm. Ja ir šāda karte, ir arī vēl daudz citu priekšrocību.”
Bērniem brauciens paliks atmiņā
Laikā, kad Kristīne dzīvoja Zviedrijā, pie viņas bija atbraucis ciemos arī vīrs, bet šogad viņa nolēma aizbraukt parādīt vietu, kur strādāja, bērniem un pie reizes apciemot draugus. “Ar lidmašīnu devāmies uz Dānijas galvaspilsētu Kopenhāgenu, bet pēc tam ar vilcienu uz Zviedriju. Mūsu draugiem, protams, bija jāstrādā, tādēļ tobrīd vieni paši dzīvojāmies pa māju, bet, kad draugiem nebija jāstrādā, devāmies dažādos izbraucienos. Mēs bijām aizbraukuši uz Malmo pilsētu, kur apmeklējām ekskluzīvu automašīnu izstādi, bijām nelielā pilsētiņā Molē, kas atrodas turpat līdzās jūrai. Izstaigājāmies pa klintīm gar jūru, skatījāmies kuģus un kuģīšus, kuru tur ir ļoti daudz. Arī atpakaļceļā uz Kopenhāgenu devāmies ar automašīnu, lai arī bērniem rastos priekšstats, kā tas ir – braukt pāri jūrai pa tiltu un tuneli. Apskatījām arī Kopenhāgenu. Bērniem šis brauciens ilgi paliks atmiņā,” ir pārliecināta Kristīne. Viņa atzīst, ka Zviedrija ir ļoti skaista valsts. “Man tā ir ieķērusies sirdī. Ja man šeit, Latvijā, nebūtu ģimenes, es, iespējams, apmestos uz dzīvi Zviedrijā. Dzīve tur rit ļoti mierīgi, taču ne dienu tur nav garlaicīgi,” saka Kristīne.
