Pirms pāris nedēļām baznīcas pastkastītē atradu kādu vēstuli, tika rakstīts par visai savdabīgu pasākumu netālu no Gulbenes.
Pirms pāris nedēļām baznīcas pastkastītē atradu kādu vēstuli, tika rakstīts par visai savdabīgu pasākumu netālu no Gulbenes. Tur visu vasaru Harija Potera fani un visi, kuri grib iejusties burvju tēlos un izbaudīt interesantus piedzīvojumus, pulcēsies uz šķietami nevainīgām rotaļām – vasaras nometni. Rakstu “nevainīgām”, jo citēju: “..notiks burvju skolas nodarbības vientiešu bērniem: mikstūras, herboloģija, pārvērtības, pareģošana, burvestības, burvestību vēsture, aizsardzība pret tumšajām zintīm u.c.”
Kāpēc tas viss ir bīstami?
Vispirms par pašām grāmatām par Hariju Poteru. Pamatproblēma, kas slēpjas grāmatās par šo zēnu, kurš 11 gadu vecumā ir atklājis un sapratis (?), ka viņš ir burvis, ir īpaša koncentrēšanās uz maģijas un okultisma tēmām. Maģija jeb burvestība vienmēr ir bijusi un ir ļauna; to nevar sadalīt uz melno, balto, nevainīgu, bērnišķīgu vai vēl kādu… Un ar to nevar un nedrīkst spēlēties un rotaļāties… Pagāniskā un maģiskā pasaules uztvere ir acīmredzama, kaut arī grāmatu autore apgalvo, ka viņa apzināti negribēja un negrib bērnus mācīt šādai uztverei. Neticēšana uz maģiju un maģijai, pašu maģiju nemaz nepadara nekaitīgu. Grāmatās valda valdzinājums par spiritismu, astroloģiju, hiromantiju, kristalomantiju, ceļojumiem laikā un parapsiholoģiskām un oklutiskām parādībām, piemēram, poltergeistu. Šo pēdējo parādību parapsiholoģija mēģina izskaidrot optimistiski, kaut poltergeists jau sen ir pazīstams spiritisma vēsturē un ir baznīcas nosodīts. Bet pat ja maģijas problēmas pārņēma parapsiholoģija, kuras terminoloģijas bāze parādās grāmatās par Hariju Poteru (piemēram, poltergeista tēma grāmatās par Poteru, bet “pokemonos” – enerģētiskais vampīrisms), tad tas tik un tā ir bīstami. Terminu pārpilnība – zīmes, kuras sūta vai virza uz arvien jaunākām okultisma vai parapsiholoģijas realitātēm, bērnā izraisa sākumā tikai jautājumus, bet pēc tam arī pakāpenisku aizraušanos un interesi par šīm tēmām. Tam visam ļoti labi piespēlē mūsdienu kultūra, bet pareizāk – subkultūra, kura gandrīz bez jelkādiem ierobežojumiem piekrīt maģijai un okultismam. Tas ir vēl viens iemesls uztraukumam, jo sevišķi tāpēc, ka kristīgo vidē ir diezgan maz tādu cilvēku, kuri spētu un kuri nebaidās skaidri izskaidrot šīs lietas. Bērni patstāvīgi sāk meklēt atbildes uz šiem jautājumiem gan grāmatās, gan internetā.
Aizsargmūris pret ļaunuma izmantošanu tiek sistemātiski nojaukts
Harijs Poters ir globāls, daudzkārtīgs projekts, kura mērķis ir mainīt kultūru un domāšanu. Barjera, aizsargmūris pret ļaunuma izmantošanu savā dzīvē, kas eksistē cilvēkā, tiek sistemātiski nojaukts. Šādā veidā sabiedrībā atkal no jauna ielaužas spēki, kurus kristietība kādreiz bija uzvarējusi. Hogvards, burvestību un maģijas skola, ir sevī ieslēgusies, vardarbības un šausmu, lāstu un maitāšanas, rasistu ideoloģijas un asins upuru, nekrietnības un apsēstības pasaule. Harijs necīnās pret ļaunumu; katrā nākamajā grāmatā viņš kļūst arvien līdzīgāks Voldemortam, kurš ir ļaunuma iemiesojums. Piektajā grāmatas sējumā Harijs pazaudē savu identitāti, jo Voldemorts pakļauj viņu sev. Cilvēku pasaule tiek nonicināta; tai pretstatā ir “apbrīnojamā un vislabākā, kāda vien var būt – burvju un raganu pasaule. Dievišķības simbolika ir izkropļota.
Grāmatas par Hariju Poteru nevar uzskatīt par mūsdienu pasaku, jo tajā burvji, raganas un citas būtnes viennozīmīgi ir ļaunums. Normāli no ļaunuma ietekmes cilvēks atbrīvojas, tiecoties pēc Dieva, praktizējot tikumus. Grāmatās turpretī nav neviena, kurš patiešām gribētu labumu. Lasītāji konsekventi tiek padarīti par nespējīgiem atšķirt labo no ļaunā. Tas notiek ar emocionālajām manipulācijām un intelektuālo haosu. Noziegumu pret bērniem veido tas, ka bērns tiek viegli ievests maģijas pasaulē un viņa fantāzija tiek ar to blīvi piebāzta. No šīs pasaules nav izejas, un, kas ir ļaunākais – tajā gribas un ir vērts palikt. Ticība uz Dievu vispār neeksistē, un tā no bērna garīguma tiek izspiesta ar maģisku tēlu pārpilnību; tieši tāpēc jebkāda Harija Potera popularizēšana ir uzskatāma par pārkāpumu pret reliģisku brīvību un, manuprāt, par vardarbību pret bērnu.
Caurums, pa kuru pagānisms ieplūst jaunās paaudzes sirdīs
Mēs dzīvojam pagānisma revolūcijas un atdzimšanas laikā, un fanošana par Poteru ir liels caurums, pa kuru pagānisms, turklāt ļaundabīgs, ļoti bieži ar gaismas eņģeļa izskatu, principā bez īpašiem šķēršļiem ieplūst jaunās paaudzes sirdīs. Pasaules interneta tīmeklī pilns ar Potera fanu klubiem. Atliek tikai ieskatīties, kādi uzskati viņos ir izveidojušies; kurā virzienā virzās globālā kultūra. Protams, grāmatas par Hariju Poteru un viņa fanu klubi nav vienīgais iemesls šādai izkropļotajai pasaules uztverei. Rietumu kultūras spēks steidzās šajā virzienā. Un es ceru, ka ne visiem, kas lasa šādas grāmatas, fano par tām, piedalās tajās nometnēs, jau ir izveidojušies šādi “uzskati un uztvere”. Ja bērnu audzināšanā ģimene liks kristīgās pamatvērtības un bērni būs saistīti ar baznīcu, kurā eksistē obligātās normas tam, kas ir labs un kas ir slikts, tad poteriskā mūsdienu kultūra un uz poterismu balstītā audzināšana nebūs bīstama. Tikmēr daudzu bērnu un jauniešu dzīve izskatās, vismaz no malas, pavisam citādāk. Bērniem un jauniešiem tiek piedāvāti garīgie surogāti, bet neviens nenodod viņiem dzīvu ticību. Vecākiem nav laika, sadrumstalotajās ģimenēs bērniem ir jātiek ar visu pašiem galā, skolotājiem tiesību audzināt nav, un mediju informācijas līdzekļi arvien biežāk un intensīvāk aizvieto atbildīgos audzinātājus. Šādos apstākļos Harija Potera maģiskā pasaule bez šķēršļiem ieiet jaunā cilvēka iekšējā pasaulē.
Visi nesam atbildību par savu nākamo paaudzi
Visam, ko darām, ir sava ietekme uz nākotni. Šo nākotni esam apgrūtinājuši ar problēmu milzīgu daudzumu: klimata izmaiņas, ekonomiskā nestabilitāte, milzīgie parādi, bezdarbs, aborti, ģimenes sabrukums, patieso vērtību pamatu pakāpeniskā iznīcināšana, ticības mazināšanās.
Kā nākamās paaudzes tiks galā ar šīm problēmām, ja viņos nebūs ticības uz Dievu? Ja nebūs izpratnes par to, ka ļaunums nav pasaka, bet ir kaut kas reāls? Kad kā sērga izplatās uzskats, ka atšķirība starp to, kas ir labs un kas ir slikts, ir subjektīva, bet maģija ir tikai spēlītes un ir likumīgs līdzeklis “labo mērķu” sasniegšanai? Ja baznīcu uzskata par noziedzīgu institūciju, bet Kristus dāvāto pestīšanu uzskata par cilvēku izgudrojumu?
Ja cilvēks pakļaujas savām egoistiskajām tieksmēm, tas nozīmē, viņš izvēlas ļaunu un dara pāri sev un citiem. Problēmas, ar kurām mūsdienās mēs visi cīnāmies, savā būtībā sakņojas tajā, ka cilvēki steidz apmierināt savas egoistiskās tieksmes. Obligāti ievērojamā mēraukla, kura nosaka, kas ir labs un kas ir slikts, pakāpeniski tiek izstumta vai jau ir pazaudēta sabiedrībā, un tas vien jau nav labs priekšnoteikums visas cilvēku sabiedrības labai nākotnei. Gadsimtiem obligāta, vispārēji atzītā norma bija desmit Dieva baušļi. Cik daudzi no mums šos baušļus vēl zina un atceras?
Atkāpšanos no objektīvās mērauklas tam, kas ir labs un slikts, un tās anulēšanu pāvests Benedikts XVI ir nosaucis par relatīvismu. Tieši relatīvisms ir starp vislielākajām mūsdienu pasaules problēmām, un es uzskatu, ka grāmatas par Hariju Poteru un viss, kas ar to saistīts, šo relatīvismu ienes jauno cilvēku sirdīs.
Aicinu vecākus, krustvecākus, skolotājus un audzinātājus neievest bērnus maldos, tumsā, ļaunuma tīklos… Būvējiet jaunās paaudzes sirdīs Dieva gaismas pasauli!
