Pirmsskolas vecumā bērnu attīstību veicina kustība, nevis statiska sēdēšana.
Pirmsskolas vecumā bērnu attīstību veicina kustība, nevis statiska sēdēšana
Mūsdienu sadzīvi nevar iedomāt bez dažādas informāciju raidošas tehnikas. Zib zilie TV ekrāni un datora monitori, dun mūzika, aicinot un vilinot acis un ausis apstāties, ieklausīties un palikt. Kādam šie tehnoloģiskie radījumi pienākuši tik cieši klāt, ka piedalās maltītēs un ģimenes viesībās vai vienkārši ir nemitīgi blakus. Draugi vai tomēr ienaidnieki? Pazīstu cilvēku, kurš par televīziju teic – tā nozog laiku, nokauj iniciatīvu un izposta sadraudzību. Tomēr TV un datortehnikas sniegtās iespējas ļauj uzzināt daudz jauna, iegūt noderīgu informāciju vai vienkārši atpūsties un izklaidēties pēc nogurdinošas darba dienas. Cik tuvu un dziļi ekrānam varam atdot savus bērnus, runājam ar psiholoģi Aigu Jankevicu.
Vērtību kultivētājs
“Šim jautājumam ir divas galējas pieejas. Vieni, piemēram, antropologi vai Valdorfa pedagogi, uzskata, ka nav vajadzīgs, lai līdz trīs gadu vecumam bērnu attīstībā iejauktos publiskajā telpā pieejamā informācija. Nav noslēpums, ka televīzija kultivē noteiktas vērtības – no reklāmām uzzinām, piemēram, par spīdīgiem matiem un to, cik jābūt tieviem. Tā vietā speciālisti pārliecināti, ka bērniem tās būtu jāiegūst tikai no ģimenes un reālās dzīves.
Otru galējību nereti pārstāv mūsdienu vecāki, būdami pārliecināti, jo ātrāk mazais sapratīs un iemācīsies rīkoties ar informācijas tehnoloģijām, jo labāk – viņš dzīvē spēs tālāk izsisties, būs veiksmīgāks izglītībā un karjerā,” stāsta psiholoģe, piebilzdama, ka patiesība ir kaut kur pa vidu. “Dzīvojam laikmetā, kur vai ikkatram mājās ir televizors, dators un mobilais telefons. Mēs nevaram būt no tā atdalīti!”
Vajadzīga kustība
Pieaugušais spēj izvēlēties – skatīties televīzijas pārraides vai laiku pavadīt pie datora, mazais šajā prasmē ir mācāms un vadāms. Būtu viņa vaļa, ne viens vien ķipars stundām ilgi sēdētu pie televizora, jo krāsainās, kustīgās un skaļās bildes spēcīgi aizrauj.
“Jaukākais, ko nācies no mammām dzirdēt, – manu bērnu televīzija neinteresē, viņš 15 minūtes paskatās un steidz prom, jo darāms kas cits svarīgāks. Tas liecina par šīs ģimenes vērtībām un to, ka mazajam piedāvāts šis cits – kluči, grāmatas, šūpoles un draugi ārā. Sēdēt nekustīgi ir pretrunā ar pirmsskolas bērna attīstību,” pārliecināta A.Jankevica, mudinādama vecākus nebūt kūtriem un nezinošiem, kā arī sagādāt savai atvasei kustībām un darbībai piemērotu vidi. Stundu pie televizora labākajā gadījumā varētu pavadīt sešgadnieks, bet ne trīs gadus vecs bērns, norāda psiholoģe.
Emociju tulks
Lai mazais neapjuktu un nepazustu piedāvātās informācijas gūzmā, būtiski, ka vecāki skatās televīziju kopā ar atvasi, pārliecināta Aiga. “Pirmsskolas vecuma bērni ir ļoti empātiski un līdzjūtīgi. Viņi līdz asarām spēj dzīvot līdzi, piemēram, multfilmu tēliem, tāpēc vajag blakus pieaugušo, kas izskaidro redzēto, tulko emocijas un pārdzīvojumus. Arī vērojot izglītojošus raidījumus par dzīvniekiem – lai nebūtu tā, ka lauva dzenas pakaļ antilopei, noķer to, sagrauž, asinis plūst pa visām malām, mazais skatās, bet nav pieaugušā, kas izstāsta, kā dabā iekārtots.”
Bērna emocionālajai sistēmai par smagu var kļūt arī ziņu raidījumi. “Uzskatu, ka būtu jāizvairās tos skatīties, kaut gan tas ir ļoti grūti izdarāms. Krimināla rakstura ziņas, katastrofas, militāri konflikti, ugunsgrēki un dabas stihijas atstāj uz bērnu nomācošu iespaidu, ka pasaule ir ļoti nedroša un bailīga vieta. Viņš nav spējīgs redzēto adekvāti pārdzīvot un attiecina to uz savu ģimeni un vidi,” stāsta psiholoģe.
Negulēt vienā telpā ar ieslēgtu televizoru
Televīzijas un datora pārmērīgas ietekmes riskam īpaši pakļauti bērni, kas spiesti dzīvot istabā, kur novietota šī tehnika, vai vecāki speciāli to tur ielikuši, norāda A.Jankevica. Nereti vecāki domā, ka mazajiem nekait, ja vēlās vakara stundās viņi skatās televīziju, nogriežot skaņu. “Speciālisti uzskata, ka cilvēka smadzenes miegā pietiekami neatpūšas, ja blakus skan troksnis vai zib neregulāri un dažādas intensitātes attēli.” Tāpēc šāds risinājums nav labākais bērna pilnvērtīgai atpūtai. Turklāt nekad nevar zināt, kurā brīdī mazais pamostas un ko ierauga. Piemēram, erotiska satura raidījumi ir bērna vecumam neatbilstoša seksuālā pieredze, ko viņam grūti uztvert, skaidro psiholoģe.
Sekas nekontrolētai, biežai un ilgai sēdēšanai pie televizora vai datora var būt nepatīkamas. Traucēts miegs, nespēja koncentrēties un komunicēt ar vienaudžiem, agresivitāte, redzes bojāšana ir daļa no tām, kā arī bīstamība pazaudēt reālo dzīves uztveri, kas īpaši slēpjas datorspēlēs. Tās arī ierauj azartā – “dzīvība” seko “dzīvībai”, mašīna autosacīkstēs pārmet neskaitāmus kūleņus, bet tomēr brauc tālāk. Reālajā dzīvē notiktu citādi un daudz bēdīgāk!
