Jēcim alus pudele rokās, pats jau manāmi burās. Līdzās tipina laulene Amālija ar rožainu smaidu uz vaiga.
Jēcim alus pudele rokās, pats jau manāmi burās. Līdzās tipina laulene Amālija ar rožainu smaidu uz vaiga.
“Čau, kaimiņ! Ierausim šo aliņu par godu mūsu demokrātijai un mums, demokrātijas karoga nesējiem!”
“Kas nu, Jēcīt, šoreiz satrauc tavu prātu?” laipni uzrunāju kaimiņu. Šitādās situācijās Jēcim mēle asa un joki arī īsti piparoti, tāpēc labāk uzvesties pieklājīgi.
“Vai dzirdēji, ko teica pa televizoru? Pie vienas vietas tie savāktie tautas paraksti par to, ka nu mēs būsim tik vareni un varēsim ierosināt parlamenta atlaišanu!” dusmīgi saka Jēcis.
Te iejaucas Amālija: “Redzi, kaimiņ, mans Jēcītis pavisam nojūdzies – grib, lai parlaments dancotu pēc viņa stabules! Nekā nebija, te nav Amerika, kur trīs kandidāti cīnās vai pusgadu, kurš būs prezidents, kurš sēdēs Baltā nama goda krēslā. Pie mums to izdara dažu dienu laikā. Deputātu kungi paši izvirza, paši arī nobalso un – prezidents gatavs! Vot, tā ir īsta demokrātija! Kas tā tauta, un ko tā sajēdz no valstiskām padarīšanām! Vai tai jāiejaucas valsts lietās? Redzi, pagājušajā gadā Eiropas Savienībā pārtikas produktiem cenas augušas par 17 procentiem, bet pie mums – par 21! Mēs kā esam priekšgalā, tā arī paliekam! Ja paziņotu, ka tuvākajā laikā pārtikas cenas pasaulē celsies par 50 procentiem, tad varu likt galvu ķīlā, ka pie mums tās būtu vismaz par 70 procentiem lielākas. Pirmā vieta ir jāsaglabā, un mēs to saglabāsim!”
Saku: “Ja benzīns maksās vienu latu litrā, es ar savu “zapīti” braukšu tikai pie dakteriem. Bet, ja cena sakāps vēl par 20 santīmiem, tad “zapīti” kāršu eglē.”
“Vari jau sagatavot egli,” nosaka Amālija.
Iemalkojam no pudeles, sejas izteiksmes tādas skābas, smaids nerādās, uz mēles rupji joki. Vakar Amālija aptiekā par astoņām tabletītēm samaksājusi vai piecus latus. Te nu grozies, kā gribi, smaidīt aizmirsīsies.
Saku: “Jēcīt, neskumsti, pie pensijas atkal piemesti 14 lati mēnesī, paskaties – sanāk 22 tabletītes…”
Jēcis šņāc pretī: “Redzi, kaimiņ, pat pašu “knābu” apzaga…”
Saku: “Nu, kas tad tā par zādzību – pašu darbiniece paņēma tos 30 000 latu savām vajadzībām – vasaras laiks, jābrauc atpūsties. Nu, “knābis” jau ir tikai tāda iestāde, kura tikai paknābā, bet tā pa īstam nevienam jau neknābj. Demokrātija jāievēro visās lietās.”
Tāda nu sanāca mūsu saruna. Gribi – priecājies, gribi – raudi, bet mēs tajā padarīšanā atrodamies.
Vectētiņš no Līgo
