Šodien raud cilvēku dvēseles.
Šodien raud cilvēku dvēseles. Sarkanas, baltas, zilas, dzeltenas ziedu asaras krīt pie politiski represēto personu piemiņas zīmes Gulbenes dzelzceļa stacijā, tās ieskauj no baltajiem krustiem veidoto “Sāpju sienu” Litenes kapos – Latvijas armijas virsnieku piemiņas vietu, tās šodien krīt visā Latvijā. Klusi ar dziļā cieņā noliektām galvām piemiņas vietās stāv ļaudis un atkal izstaigā atmiņu ceļus. Ne tikai tos – skarbajā tālumā aizvedošos. Arī no izsūtījuma atgriešanās ceļš cilvēkiem nav bijis viegls, jo ļoti daudzus gadus viņu prieku par spēju izturēt un atgriezties ir aizēnojusi diskriminācija – aizliegums iegūt izglītību, ieņemt atbildīgu amatu, atgūt savu īpašumu. Kas to pateiks, par ko šodien sirds joprojām sāp vairāk? Cilvēku dvēseles raud par tām vairāk nekā 5000 ģimenēm, kuras pirms 67 gadiem skāra šī vardarbīgā akcija. Par tiem 15 443 izsūtītajiem, starp kuriem 15 procenti bija bērni vecumā līdz 10 gadiem. Raud par tā mazulīša dvēseli, kurš piedzima 1941.gada 14.jūnijā dzelzceļa vagonā un nomira izsūtījuma vietā 1942.gada 4.aprīlī. Skaitļi ir skarbi – no katriem 10 izsūtītajiem Latvijas iedzīvotājiem 4 gāja bojā ieslodzījuma vai nometinājuma vietās. No 14.jūnijā izsūtītajiem nomira 6081 cilvēks. Tie ir 39,43 procenti no izsūtīto kopskaita. Klusi koku galotnēs vēja vijoles izspēlē vārdus “neaizmirstiet, atcerieties, godiniet!”. Šie vārdi būs dzīvi tik ilgi, kamēr dzīvos atmiņas un klusi raudās cilvēku dvēseles.
