Kā jau visai bieži, arī tajā dienā steidzos – no darba uz ziedu veikalu un no ziedu veikala uz darbu. Un nebūt ne caur kādu puspamestu pilsētas nomali vai mazapdzīvotu kvartālu, bet – pāri pilsētas centrālajam skvēram, garām bankām un veikaliem, kur diendienā apgrozās kulturālu pilsētnieku masas. Laikam jau tieši tāpēc ne uzreiz sapratu dzirdētā jēgu.
Kad ausis pierada pie primitīvā slenga un prāts to sakārtoja loģiskā secībā, kādu no nejauši dzirdētās sarunas fragmentiem uzzīmēju šādā shēmā. Kā izrādījās – atmetot visu lieko, tai pamatā palika visai dzirdēts, anekdotisks stāsts.
To uzzīmēšanu izdomāju tāpēc, ka zinu – daudziem, dzirdot rupjības, sarkst vaigi un ausis, un es nevēlos likt sarkt papīram un vēl jo vairāk – lasītāju ausīm.
Starp citu, ziņkārīgajiem – tekstā izmantoto zīmju šifru ievietošu beigās.
* * *
No mugurpuses viņi izskatījās pēc visai parastiem lauku večiem. Mazliet nogurušiem, bet, nu, pilsētas labumus somās sastūķējušiem un tīri apmierinātiem. Iespējams, es viņus pat neievērotu, ja vien ne no kādas neaizvērtas somas nerēgotos lielas bižainas lelles galva.
“Re, cik amizanti! ” – nodomāju, kad mirkli vēlāk turpat blakus ievēroju paprāvu desas luņķi un vismaz pāris degvīna pudeļu kakliņus. Neskatoties uz to, iztēlē sarosījās jauka lauku vectētiņa tēls, kurš ar sirsnīgu smaidu pasniedz dāvanu mazmeitiņai un mīļi noglāsta galvu. Jauki! Kaut vairāk tādu!
Brīdi vēlāk nesteidzīgos gājējus biju jau panākusi un gaidīju izdevīgu mirkli, lai paietu viņiem garām – šobrīd nevarēju atļauties pastaigas soli zosu gājienā aiz viņiem.
– w, ja tu w zinātu w, ko tā ■ w Δ aizvakar w sastrādāja! Δ w <>! Dienā w pie Vaņas w kāvām w cūku wl, bet vakarā w mani tā ■ w Δ aizsūtīja w ■ vienu w cisku w aiznest švāgeram wl <>. Es w ap pusnakti w atnāku w mājās, šī ■ wΔ man w virsū w ■ l:
– Ak, tu w sasodītais w alkoholoķi w o l! Kāpēc w es w ar tevi w apprecējos w? Kur w palicis w tavs w jaunais w mētelis w? Atkal w nodzēri, maitasgabal? wol
Es šai ■ saku:
– w Δ Kāpēc nodzēru w ■? o Pazaudēju. w ■ Bet nudien w – o nekā w neatceros l – o kur w palika Δ. <>
Šī ■ satausta w man kabatā w pustukšo w polšu w Δ un bāž w pie deguna w:
– A kur t’ w šito ņēmi w? l Δ <>
Skatos w uz pudeli w, un neatceros w. o šai ■ saku w:
– Atradu w. o l
Bet tā Δ dullā ■ w to trauku w paņēma wo ■ un izlēja. l Δ Un nu w ne mēteļa w, ne pudeles w■ o<> <> w l
Domāju gan, ka ar to “jaukā vectētiņa” stāsts vēl nebeidzās, bet es veiksmīgi biju tikusi viņiem garām un manām ausīm sen jau pietika.
Nu varu vien izsaukties – “Ak, skanīgā latviešu valoda! Man sāp tava nabadzība!”
Bet stāsts jau ir par ko citu – ko mēs/jūs viens otram vēlamies pateikt, ko vēlamies sadzirdēt un ko paši saklausīt. Diemžēl tā dzirdu sarunājamies ne tikai „nogurušus” lauku večus, bet arī moderno jaunatni – tas esot kruto! Un pēc katra trešā w nospļauties caur zobiem uz ielas – vēl krutāk.
To dzirdot un vērojot, rodas jautājums: vai atsevišķās ģimenēs nedraud jūtu deficīts – ne tikai mūsdienīgās nevaļas uzspiests, bet vairāk tieši – valodas nabadzības pēc radies, jo – kā gan pasaku, miega dziesmiņu vai atzīšanos mīlestībā, pateicību vai atzinību izteikt šādiem vārdiem?
Man negribas runāt par atsevišķa sabiedrības slāņa degradēšanos, lai gan – tā notiek. Vien gribas cerēt, ka šī sevis izrādīšana vismaz jaunajā paaudzē ir pārejoša, ka līdz ar vārdiem par mīlestību neiznīks pati mīlestība.
– – – – – –
w – bļaģ
o – nafig
l – nahui
■ – maita
Δ – sterva
<> – vēl citi necenzēti vārdi
