Ieraugot baltā putna ar melnajiem spārniem sarkanajā knābī mazu putnēnu, nevis vardi vai čūsku, sajūtas ir savādas. Kas tas par svēteli? Daudzi ir sašutuši, ka stārķi nepamatoti tā dēvē.
Ieraugot baltā putna ar melnajiem spārniem sarkanajā knābī mazu putnēnu, nevis vardi vai čūsku, sajūtas ir savādas. Kas tas par svēteli? Daudzi ir sašutuši, ka stārķi nepamatoti tā dēvē.
“Stārķis barojas galvenokārt no dzīvnieku valsts. Tas nozīmē, ka visi mazākie dzīvnieki, kurus lielais putns var pievārēt, ir viņa maltīte. Tiesa, stārķis neuzbrūk kā ērglis vai vanags. Viņš knābī tver putnēnus, kas ligzdo uz zemes, kā arī mazos zaķēnus, kurmjus, žurkas,” stāsta Alūksnes dabas muzeja “Vides labirints” vadītājs Aldis Verners.
Viņš ne reizi vien ir redzējis, ka stārķis dzenas pakaļ vājākajiem sīkajiem dzīvniekiem un tos apēd. Jāatzīst, ka stārķis ir diezgan rijīgs, jo tam vajag daudz barības. Sevišķi daudz tās nepieciešams stārķa mazuļiem. “Kad stārķēns izšķiļas, tas ir maziņš. Pusotra mēneša laikā tam jāizaug par lielu putnu. Pēc zooloģiskā dārza speciālistu atzinuma, vienam stārķēnam dienā vajag apmēram pusspaini barības dienā, tāpēc nav jābrīnās, ka putns kļūst agresīvs. Stārķis ir gatavs bērniem gūstīt visu, ko vien var atrast,” skaidro A.Verners. Pašlaik mazie stārķīši ir jau paaugušies. Jūlija beigās tie celsies spārnos.
Latvijā stārķu ir daudz, vietām to skaits ir pārāk liels. Tas nozīmē, ka stārķi ietekmē citu dzīvnieku sugu populāciju. Ir novērots, ka mazie zaķēni, kā arī aizsargājamās putnu sugas, piemēram, griezes un čipstes, cieš no stārķu ēdelības. Tomēr par lielo putnu skaita ierobežošanu nav paredzēts lemt, jo Latvija ir stārķu populācijas izplatības centrā. Dānijā, Vācijā un Zviedrijā ir tikai daži putni. Bet Latvijā ir vairāk nekā 6000 stārķu.
