Diāna Odumiņa
Aizvadīta Mātes diena. Pateicības svētki. Gan priecīgi, gan skumji. Kā kuram. Laimīgi tie, kuri var apskaut savas mammas, sabučot, palutināt. Sāp tiem, kuriem mammas ir nesasniedzami tālu vai pat mūžībā. Mamma ir mamma. Dzīvības devēja. Šis fakts ir vērtība pati par sevi. Arī tiem, kam dziļāka saikne ar savu mammu tā arī nav izveidojusies. Bet varbūt šī saikne ir ar vecmāmiņu, tanti vai pat audžumammu?
Bet kam gan ir domāti šie svētki – Mātes diena? Vai īpašās saiknes stiprināšanai starp bērniem un vecākiem, ģimenes vērtību slavēšanai?
Ir mātes, kurām sāpes ir kā zobens sirdī. Tā šajos svētkos pa radio teica garīdznieks no Madonas. Viņš turpināja domu un runāja par Mariju un viņas dēlu Jēzu. Bet Marijas sāpēm radniecīgus pārdzīvojumus jūt arī citas mātes, kuru bērni ir nesasniedzami dažādu iemeslu dēļ. Varbūt tālu projām, varbūt tepat, bet zaudēts kontakts, varbūt ārzemēs, varbūt nebrīvē. Varbūt mātei ir atņemtas tiesības uz savu bērnu vai viņa bijusi spiesta no šīm tiesībām atteikties. Varbūt ir zaudējusi bērnu. Grūtniecības laikā, vēlāk – kā mazu vai kā pieaugušu. Tā ir sāpes, kuras nekad nebeidzas. Kā zobens sirdī.
Mātes dienā daudziem prieka vietā ir sāpes un pateicība. Vai sāpes un dusmas. Situācijas ir tik dažādas.
Es šo Mātes dienu pavadīju mājās. Skatoties filmas. Un tās visas bija… par tēviem. Par drosmīgiem vīriešiem, bez kuriem nav iedomājama neviena ģimene. Tēvi, kuri varbūt ir, bet varbūt nav blakus diendienā. Taču pamet darbu, mīļākās un visu pasaulē, kad ir jāatgriežas pie ģimenes, pie saviem bērniem, ja viņiem vajag palīdzību. Tēvi, kuri gatavi uz visu. Pat uz likumpārkāpumiem, lai izrautu no elles bērnu, atgrieztu mājās, normālā cieņpilnā dzīvē, ģimenē, vecāku mīlestībā.
Un tā nu Mātes dienā mans varonis kļuva vīrietis, kurš ir tētis ar siltu, degošu sirdi, gatavs atdot dzīvību par savu bērnu. Vai tādi vīrieši vispār pasaulē ir? Varbūt tikai filmās vai romānos? Tik stipri kā mūsu pašu literārais varonis – zvejnieka dēls? Katram uz šo jautājumu ir sava atbilde. Manējā – tādu vīriešu nav daudz. Un tomēr daži ir. Mans varonis ir pašas tētis. Esmu novērojusi, ka ar viņu parunāties tiecas arī tie, kuri nav mūsu radinieki. Ir draugi, kaimiņi, paziņas vai pilnīgi svešinieki. Jo vīrietī viņa cilvēciskais stiprums un pozitīvais starojums ar gadiem nedziest, bet kļūst tikai stiprāks.
Nav nekā svarīgāka pasaulē par ģimeni. Kurā ir bērni. Un viņiem ir mamma un tētis. Tik vienkārši tas ir un tik sarežģīti.
