Labklājība un iespēja salīdzināt cilvēku attīsta, taču nepasargā no vientulības sajūtas.
Labklājība un iespēja salīdzināt cilvēku attīsta, taču nepasargā no vientulības sajūtas
Meitene kā modele – slaida, skaista, kopta, inteliģenta. Pieci ārzemēs pavadītie gadi Lanu ir pārveidojuši no meitēna par dāmu. Senāk viņai bija latviski gaiši mati, tagad – ogļu melni, senāk acīs dzirkstēja humors, bet tagad tās ir nopietnas, sapņainas, reizēm skumjas. Kāpēc viņa no pārtikušas dzīves ārzemēs ir atgriezusies dzimtenē? Turklāt atgriezusies it kā uz palikšanu, bet tajā pašā laikā nejūtas te piederīga, laimīga. Kāpēc viņa domā par atgriešanos savās otrajās mājās – Austrijā?
Atgriežas Latvijā draugu dēļ
“Visi, kas atgriežas mājās no ārzemēm, to dara tāpēc, ka skumst pēc radiem un draugiem. Esmu atgriezusies. Vainīgs ir portāls “www.draugiem.lv”. Tas mani ļoti saskumdināja. Tur visi tik skaisti raksta par to, kas notiek Latvijā. Tur draugi ir kopā, svin dzimšanas dienas. Saskumu pēc saviem draugiem. Pēdējo pusotru gadu Austrijā es strādāju kādā zāļu ražošanas firmā par sekretāres asistenti. Ar šiem cilvēkiem man bija patīkami komunicēt, daudz mācījos no viņiem. Nebija viegli doties prom. Ilgi domāju, vai man braukt mājās vai palikt ārzemēs. Vienas dienas laikā sakrāmēju mantas un nolēmu: viss, vai nu tagad, vai nekad. Tieši tāpat – vienas dienas laikā – es 19 gadu vecumā pieņēmu lēmumu un sakravāju mantas, lai brauktu uz ārzemēm,” saka Lana. Šī sajūta ir vairāk emocionāla, mazāk pakļaujas racionālam skaidrojumam.
Lana bilst: “Jā, man bija draugi Austrijā, tomēr es jutos viena. Tagad, atbraucot uz Latviju, man ir sajūta, ka es te esmu viena. Un man gribas atpakaļ. Šeit, Latvijā, ir jācīnās par eksistenci, dzīvi, nodrošinājumu. Austrijā ir jūtams pamats zem kājām, ko var nosaukt vienā vārdā – labklājība.” Lana atgriezās Latvijā janvāra beigās. Tagad viņa ir meklējumos. Meitene Rīgā apmeklē manikīra un pedikīra kursus, vienlaikus viņa visu laiku domā, ko darīt tālāk. “Apstāties negrasos. Visticamāk, agri vai vēlu es atgriezīšos Vīnē, savā sapņu pilsētā. Tur es gribētu palikt un dzīvot,” atzīst Lana. Kāpēc? Vai cer tur satikt savu princi?
Lana smej par jaunu meiteņu tiekšanos uz ārzemēm, lai apprecētos ar miljonāru. “Man nekad nav bijusi doma aizbraukt uz ārzemēm, lai tur apprecētos. Es paļaujos uz likteni, kā ir lemts, tā notiks. Bija, protams, arī Austrijā brīži, kad sirds iepukstējās straujāk. Tomēr šodien jūtos tā, ka neviens mani netur ne te, ne tur. Varu palikt tepat, varu braukt atpakaļ uz Austriju. Es neesmu tas cilvēks, kas par dzīves mērķi uzskata mīlestību. Laiks ir jāpavada tā, lai nekas nebūtu jānožēlo,” saka Lana.
Atšķirīgais Austrijā un Latvijā
Viņa var salīdzināt darba tirgu, darba devēju un ņēmēju attiecības tur un te, jo pirms aizbraukšanas no Latvijas jau kopš 18 gadu vecuma bija sākusi patstāvīgas dzīves un darba gaitas, strādājot ziedu veikalā par pārdevēju.
“Latvijā darba devējs sevi pozicionē kā šefu, kas maksā algu un diktē noteikumus, kuriem jāpakļaujas bez ierunām. Austrijā ir citādāk. Tur liela nozīme ir personiskajām simpātijām vai antipātijām. Ja cilvēks patīk, viņu patur darbā, ja nepatīk, pēc trīs mēnešiem pasaka: tev ir jāiet projām. Latvijā turpretim darbinieku patur, bet visu laiku aiz muguras aprunā. Un tad ir sajūta: ko darīt?! Latvijā nevari aiziet pie darba devēja, lai pastāstītu par savu problēmu un lūgtu padomu, atbalstu. Austrijā tas ir pašsaprotami. Tur uzreiz domā, kā palīdzēt,” saka Lana.
Austrijā ir ne tikai normēts darba laiks un pietiekams atalgojums. Patīkami, ka tur seko, lai ikviens būtu pienācīgi atpūties, lai tam nepietrūktu laika. “Austrijā mani darba devēji uzskatīja, ka cilvēkam ir labi jāatpūšas, jo tad viņš strādā ar atdevi, ar jauniem spēkiem. Tur redzēju tik daudz iespēju brīvā laika pavadīšanai! Es apmeklēju angļu valodas, moderno deju kursus, sāku mācīties klavierspēli. Neatceros, ka, Gulbenē dzīvodama, es tik īsā laika posmā būtu paspējusi tik daudz. Un Gulbenē man arī negribējās brīvajā laikā neko tādu darīt. Nejutu tam motivāciju, stimulu,” saka Lana.
Austrijā ne tikai strādā ar mēru, bet arī ar mēru izklaidējas. “Sākumā man likās jocīgi, ka Austrijā cilvēki izklaidējas tikai līdz pusnaktij, jo pēc tam – beigta balle, jāiet gulēt. Visi pa mājām! No sākuma tas man nebija pieņemami, jo Latvijā tā nav. Tagad man liekas nepieņemami, ka šeit cilvēki izklaidējas visu nakti – līdz pat četriem vai pieciem rītā. Tādas izklaides man vairs nav svarīgas,” bilst Lana. Kas vēl viņai patīk austriešos? Tā ir viņu sadzīves kultūra, attiecību kultūra! Austrijā cilvēki neapvainojas par kritiku.
“Latvijā mēdz notikt tā, ka cilvēki vienas dienas laikā pārtrauc attiecības, pārstāj kontaktēties, nepaskaidrojot savas rīcības iemeslu. Austrijā cilvēki vispirms atklāti izrunājas par savām jūtām un sajūtām, domām un tikai tad rīkojas,” saka Lana.
Vairs nespēj iejusties Latvijā
“Austrijā es visbeidzot vairs nejutos kā ārzemniece. Jutos piederīga. Atgriežoties Latvijā… es vairs nevaru iejusties šajā sabiedrībā. Iepriekš piecu gadu laikā, protams, palaikam apciemoju savējos Latvijā, bet tas ir citādāk nekā atgriezties pavisam. Toreiz bija tā: kamēr visus apciemoju, nebija laika domāt par to, kā es pati te, Latvijā, jūtos. Tagad ir tā, ka vairs nesaprotu, ko pati gribu. Esmu arī sapratusi, ka Latvijā cilvēkam ir ļoti grūti patstāvīgi nostāties uz kājām,” atzīst Lana.
Viņa domā, ka varbūt vēl vasaru pavadīs šeit, bet rudenī, iespējams, brauks prom.
“Aizbraucu no Gulbenes pirms pieciem gadiem brīdī, kad Latvija vēl nebija Eiropas Savienībā. Tad nebija nemaz tik viegli uzturēties ārzemēs. Vēlāk, kad Latvija pievienojās Eiropas Savienībai, vairs nebija problēmu legāli būt Austrijā un strādāt. Turklāt Austrijā sāku mācīties, apgūstot firmas vadību. Tā ieguvu darba atļauju. Tagad man tā vēl ir, tāpēc jebkurā brīdī varu atgriezties tur. No darbavietas, kur strādāju pēdējā laikā, es epastā saņemu jaukas vēstules. Man zvana uz mobilo tālruni un aicina atgriezties Austrijā. Ir sajūta, ka tur mani gaida,” saka Lana.
Taču nebūt nav tā, ka dzīve ārzemēs viņai visu laiku bijusi kā medusmaize. Bija tāds brīdis, kad vienas dienas laikā Lana, akli uzticoties cilvēkiem, zaudēja darbu un atradās uz ielas bez naudas. Un atkal jau cilvēki bija tie, kas palīdzēja rast izeju no šķietamās bezizejas. “Tad es nezināju, kurp man doties un ko man darīt. Palīdzēja jauniegūta paziņa. Apmeklējot angļu valodas kursus, biju iepazinusies ar kādu kundzi. Izmisumā piezvanīju viņai, pastāstīju par savu problēmu un lūdzu naktsmājas līdz brīdim, kad varēšu braukt atpakaļ uz Latviju. Sieviete deva man pajumti un pierunāja meklēt citu darbu. Tā es atkal nostājos uz kājām, jo cilvēki, ar kuriem iepazinos Austrijā, nebija pret mani vienaldzīgi,” saka Lana.
Kāds Austrijā ir latvieša tēls?
“Interesanti, ka austriešiem ir izveidojies priekšstats par latviešiem kā par depresīviem pesimistiem. Savā ziņā piekrītu. Man savukārt ļoti patīk austriešu pieeja dzīvei. Tur es iemācījos neizlikties, neslēpt savas emocijas, atklāti par to izrunāties un atbrīvoties no negatīvā. Piemēram, ja man ir slikts garastāvoklis, ja es šodien slikti jūtos, tad tas ir dabisks stāvoklis, par kuru nav jākaunas. Viss pāriet. Nav jāizrāda, ka man iet labi, ja patiesībā tā nav. Tas man ļoti patika,” saka Lana.
Viņa atzīst, ka piecu gadu laikā, ko pavadījusi ārzemēs, ir mainījusies. “Manuprāt, esmu pārvērtusies pozitīvajā virzienā. Katrs cilvēks laika gaitā mainās, aug, attīstās. Var jau arī stāvēt uz vietas un palikt, kāda esi. Par sevi domāju, ka mani uzskati par dzīvi ir mainījušies,” prāto meitene.
