Tā šobrīd varētu raksturot situāciju valsts sabiedriskā transporta pakalpojumu jomā. 1.jūlijā kā ik rītu visā Latvijā tūkstošiem cilvēku pieturā gaidīja maršruta autobusus, lai dotos uz darbu.
Tā šobrīd varētu raksturot situāciju valsts sabiedriskā transporta pakalpojumu jomā. 1.jūlijā kā ik rītu visā Latvijā tūkstošiem cilvēku pieturā gaidīja maršruta autobusus, lai dotos uz darbu. Liels bija viņu šoks, ka par biļeti nācās maksāt krietni vairāk. Reakcija bija dažāda. Autobusa šoferim tika veltīts daudz nepatīkamu vārdu. Viens otrs todien kavēja darbu, jo nācās no autobusa izkāpt, zinot, ka nepietiek naudas. Arī vecā sieviņa ar kūjiņu, kas gribēja aizbraukt tikai līdz nākamajai pieturai, no autobusa izkāpa sarūgtināta.
Bēdīgi, bet fakts. Kopš otrdienas starppilsētu autobusu biļetes cena aprēķināta visos maršrutos vienādi – 2,2 santīmi par vienu kilometru plus iekāpšanas maksa – 40 santīmu. Diemžēl tie, kas pieņēma šādu lēmumu, diezin vai domāja, ka visvairāk cietīs tieši maznodrošinātie un lauku iedzīvotāji. Ne visi ir spējīgi iegādāties sev auto un liet tajā dārgo degvielu. Diemžēl daudziem autobuss ir vienīgā iespēja, kā tikt uz darbu un atpakaļ. Tagad, kad braukšana kļuvusi dārgāka no 25 līdz pat 46 %, daudziem ikdienas dzīve ir paralizēta, jo ģimenes budžets neļauj izmantot pat sabiedrisko transportu. Šīs pārmaiņas noteikti ietekmēs arī darba tirgu, jo diezin vai darbavietas uzreiz palielinās algas.
Sabiedriskā transporta pakalpojumu likumā ir skaidri teikts, ka valsts uzņemas pilnībā segt pasažieru pārvadājumu zaudējumus un izdevumus. Taču likuma prasības valsts nepilda, jo jau budžetā sabiedriskā transporta atbalstam ir iekļauts par 11 miljoniem latu mazāk. Un izdilušo caurumu budžetā nu lāpa uz pasažieru – tātad uz tautas – rēķina.
