Turpinās no 1.jūlija. Cik var! Pats saki, ka puika bez telefona pat uz tualeti neiet. Kāds tu esi piemērs? Pasludinām telefoniem svētdienas pauzi un paskatāmies viens uz otru, lūdzu, mīļais!
Turpinās no 1.jūlija.
Cik var! Pats saki, ka puika bez telefona pat uz tualeti neiet. Kāds tu esi piemērs? Pasludinām telefoniem svētdienas pauzi un paskatāmies viens uz otru, lūdzu, mīļais! Es jau pankūkas iejaucu. Uģis pasūtīja saldējuma kokteili. Vai tiešām tev telefons kā pielaulāts? Liekas to mūžīgo mobilo sakaru dēļ tev nav labu laiku ienācis prātā pajautāt, vai arī man nav nepieciešama tava uzmanība. Nu noliku es to telefonu tālāk no acīm, lai kaut svētdienas rīts ir bez mūžīgā pavadoņa. Kad tev zvanīs, dzirdēsi, jo ārā es to sasodīto aparātu neizmetu, pat nenoslēpu. Būs dzirdams, ja kāds zvanīs.”
,,Noliki? Noslēpi? Kāda starpība! Tūliņ atdod! Teicu, ka svarīga saruna! Uģi, padod savu telefonu, es tūliņ uzzvanīšu, kur māte manu iegrūdusi,” Viesturs uzrunā dēlu, kurš pavisam samiegojies ienācis virtuvē.
,,Nevaru tā uz sitiena tev savu padot, nosēdušās bačas…tikko iespraudu uzlādēt. Pazvani no mammas telefona!” un dēls ieiet vannas istabā.
,,Man telefons, starp citu, palika darbā. Un varbūt tas ir sākums svētdienās arī man aizmirst par zvaniem. Lai kaut pāris stundas ir miers! Aiziesim kaut kur visi kopā un iztiksim bez mobilajiem sakariem! Vai mums mobiļņiks liekas svarīgāks par ģimeni un mēs nespējam bez mūžīgajām telefonsarunām kopā paēst svētdienas rītā brokastis?”
Tomēr Viesturs klusējot turpina sava galda pārkrāmēšanu, un viņa kustības kļūst arvien nervozākas, un Valda nenociešas, pievienodama teiktajam neapmierinātu žestu:
,,Nu, paņem to savu telefonu un zvani, ja jau bez zvaniem nespēj uzsākt dienu! Telefons ir tavas jakas kabatā koridorā, tā ka runā vesels! Draudziņš tevi gaida! Esam izbojājuši svētdienas rītu! Kā es ienīstu mūžīgos zvanus, un iezvana melodiju arī esi nomainījis uz drausmīgu – skan kā kara taure! Tas vien jau tracina.”
Viesturs, uzvilcis virsjaku, ar troksni piesit dzīvokļa durvis un iesēžas mašīnā, kas zem loga visu nakti stāvējusi. Valda redz, kā viņš, ērti iezvēlies priekšējā sēdeklī, pacēlis telefonu pie auss, runā. Viņi dzīvo pirmajā stāvā un var skaidri redzēt, ka Viesturs smaida, ilgi klausās, tad atkal smaida. Tas neizskatās pēc lietišķas dienesta sarunas. Smaids liekas pārāk intīms, un, visdrīzāk, tā var runāt tikai ar sievieti. Saruna nav dzirdama, un Valda atiet no loga: viņa taču nav nekāds spiegs! Labāk vīra emocijas neredzēt. Pacietība un iejūtība ir lietas, ko viņa sevī līdz šim vērtējusi visaugstāk: mieru, tikai mieru! Vēl nekas nav noticis, varbūt tūliņ Viesturs atgriezīsies dzīvoklī un incidents netiks pat pieminēts. Viņa ir gatava asos vārdus aizmirst. Uģis ir pazudis savā istabā, un Valdai neatliek nekas cits, kā samierināties, ka katram šodien ir savi personīgie plāni, un viņas labie nodomi ir izplēnējuši… Trūkst tikai tas, lai viņa sāktu šorīt audzināt arī dēlu. Pamācības un moralizēšana sen vairs puikam neder, kaut gribētos zināt, uz kurieni šodien Uģis gatavojas doties. Izjautāt, kur viņš ies un ko darīs, Valda neuzdrīkstas, tad arī Uģis var aizcirst aiz sevis durvis. Raksturs puikam nav no mīlīgākajiem: tāds pat ātrs kā tēvam, un tēvs šorīt parādīja piemēru.
Ārā iestājies pavasaris, un, liekas, katrs stāds, katra pat visniecīgākā zālīte ir saslējusies pretim saulei, un tā kā cilvēks ir dabas daļa, vajadzētu taču šādā dienā baudīt dabu, noreibt no pavasara smaržām un putnu dziesmām. Gaismas pielietā pasaule šorīt ir kā pretstats Āboliņu ģimenes nervozajam noskaņojumam.
,,Te tev nu bija: kopīgās brokastis, svētdienas sarunas un ģimenes idilles ilūzija, pastaigas mežā un vakars divvientulībā!” Valda pie sevis pukojas, karstā pannā ieliedama iejaukto pankūku mīklu. Dzīvoklis piesmaržo ar svētdienai raksturīgo aromātu. Ka maltītei pievienosies dēls, ir pats par sevi saprotams, taču, spriežot pēc Viestura saērcinātās rosības, viņam brokastu pankūkas bijušas nebijušas. Viesturs, pat neienācis dzīvoklī aizbrauc, pie tam uzdodot tādu gāzi, ka mašīna tikpat kā palecas. Valda pietiekami labi pazīst savu pielaulāto un nojaušams, ka viņš savu svētdienu ir ieplānojis citādāk nekā viņa domāja. Viss abu savstarpējās attiecības pamazām vien saiet galīgā tūtā. No drūmām un aizdomu pilnām domām Valdai nav glābiņa. Kādai jābūt viņas pretreakcijai? Kā būtu, ja arī Valda šo dienu pavadītu sev par prieku? Vēl tikai jāizdomā, kāds būtu viņas prieks! Iet pie draudzenes un izklāstīt savas ģimenes nesaskaņas Valda netaisās. Ar tādām runām var piesaistīt neveselīgu klausītājas interesi un tikai izrunāties kā pie psihoterapeita, lai vēlāk nožēlotu emociju uzplūdos savu atklātību. Doties bezmērķīgā pastaigā vienkārši tāpat svaigā gaisā arī nav nekāda gudrā doma. Vientulības sajūta vienalga neatkāpsies, un darīt kaut ko tikai darīšanas dēļ… Droši vien Uģis drīz piesēdīsies pie datora un ienirs interneta pasaulē. Tad jau Valda labāk pati apsteigs dēlu. Draugos palikušas vairākas neatbildētas vēstules, varētu ielūkoties arī iepazīšanās portālā, pārskatīt savus iecienītos blogus. Interneta sarunas Valdu jau sen aizrauj, liekot laikam skriet septiņjūdžu zābakiem. Viņai ir pārsimts virtuālo – tā saucamo draugu un vismaz desmit tādu, ko tiešām var uzskatīt par draugiem, ar kuriem varētu sarakstīties pat naktīs, zaudējot laika izjūtu. Nesen viņa bija atradusi draugos savu skolas pirmo mīlestību, un paļāvās uz necerēto brīnumu, ko piedāvāja virtuālās attiecības. Tas likās tik satraucoši, kaut gan viņa zināja, ka divas reizes iekāpt vienā upē nav iespējams. Sarakstei un kaut kādai jūtu restaurācijai varēja būt pavisam negaidītas un arī, ar veselo saprātu spriežot, nevajadzīgas sekas. Ja nu Zigurds viņā atsauks sen bijušo neprātīgās jūsmas un iemīlēšanās trakumu? Ko tad? Viņai ir vīrs, dēls. Viņam arī ģimene. Un Valdai ģimene vienmēr likusies svēta. Tagad viņi abi ar Zigurdu bija pavisam citi cilvēki nekā toreiz, savos septiņpadsmit gados. Tomēr Valda nevar nociesties, veidojot saraksti, jo tikpat kā velns viņu dīda atgriezties kaut vai sarunās tur, kur viņa lidoja uz pirmo jūtu spārniem, kas nesa un faktiski nekur arī neaiznesa. Nebija toreiz nekādas attiecību veidošanas pieredzes, un viss beidzās ne ar ko… sīki aizvainojumi sagrauza pirmo jūtu uzcelto dambi. Arī viņa savus pirmos kucēnus – mīlestību bez piepildījuma bija noslīcinājusi.
Valda draugu portālā reizēm aiz gara laika un ziņkārības ielien iepazīšanās portālā, reizēm sarakstās arī ar virtuālajiem sarunu biedriem, piedalās interešu grupu sarunās par ģimeni un attiecībām. Tomēr portāls kopumā liekas garlaicīgs, jo cik cilvēku, tik viedokļu, un tikai pa retam izdodas atrast kādu sev derīgu padomu. Gudrie un zinošie jau laikam portālu apmeklē reti vai varbūt neapmeklē nemaz. Viņa nejauši bija uzdūrusies arī biseksuāļu portālam un atradusi kādu partneres meklētāju Esmeraldu.
Turpmāk – vēl.
