Gulbenieši Vērmanes dārzā jūtas kā mājās.
Gulbenieši Vērmanes dārzā jūtas kā mājās
Gulbenes Tautas teātris XXIV Vispārējos latviešu Dziesmu un XIV Deju svētkus 9.jūlijā kuplināja ar dalību teātra dziesmu spēlēs, kas notika gadatirgū Rīgā, Vērmanes dārzā, zem ziedošu simtgadīgu liepu cepurēm.
Tautas teātrim gadatirgū bija atvēlēta tikai viena diena, kad gulbenieši kopā ar lubāniešiem darbojās tā saucamajā “Teātra tirgū” un “Stipro vārdu saņemšanas vietā”, ienesot galvaspilsētā Latvijas lauku pamatīgumu un pašapziņu ar kuplām ķermeņu formām, dabiskiem smaidiem, tautas dziesmām, ziņģēm un siena smaržu (pirms braukšanas uz Rīgu gulbenieši saplūca un sagatavoja pustūkstoti zāļu slotiņu, ko izmantoja svētku gājienā un gadatirgū izkarināja zārdos). Tā vien likās, ka virtuāli smaržo ne tikai pēc ķēķa, jāņuzālēm, dārza zemenēm, bet arī pēc kūts, kas ir lauku dzīves centrālā ass.
Auklējumā Tīna no Lubānas
Gan Gulbenes, gan Lubānas amatierteātri, kurus vada režisores Edīte Siļķēna un Ilze Kraukle, uz Rīgu atveda personāžus no Rūdolfa Blaumaņa “Skroderdienām Silmačos”. Pamīšus uz vienas no Vērmanes dārza mazajām skatuvēm dzīvoja, mīlēja un svētkus svinēja pa divi pāri Antoniju un Dūdaru, Kārlēnu un Ieviņu, bet Gulbenes Joskem bija divas Zāras. Nerātni plūcās divi pāri trijotņu: Pindacīša – Tomulīša – Bebene. Divas Auces auklēja Lubānas teātra režisores pavasarī dzimušo meitiņu Tīnu.
Būrās un ar tautas zālītēm ikvienu gribētāju no publikas dziedināja divas Tomuļmātes, divas Bebenes un ar diviem Ābramiem intrigas vērpa divas Pindacīšas. Sapīpēja un misu sadzēra divi pāri Kārlēnu un Rūdu. Divi Ābrami andelējās ar teātra rekvizītiem un arī šo to ietirgoja. Ārzemnieki nopirka mazliet pabalējušu audekla baķi un kožu apskādētu melnu platmali, jo atmiņām un senatnei ir vērtība. Notika arī izsole, kurā abi lūkoja pārdot pat teātra čūsku.
Grib nopirkt pletīzeru
Saulē un lietū, kņadā, dziesmās nemanot pagāja visa diena. Kāda Kanādas latviete, apsēdusies blakus Tomuļmātei pie saimes galda, te pavadīja vairākas stundas, sajuzdamās piederīga “Silmačiem”. Viņai tāpat kā daudziem citiem kārojās ne tikai vērot izrādi, bet arī runāties ar tās personāžiem, būt blakus, izjust latvisko lauku vidi. Publika neizklīda pat tad, kad lija tik stipri, ka nevarēja no slapjuma glābties pat liepu paspārnē. Izrādījās, ka mazās skatuves jumts ir tikai rekvizīts. Tam kā marlei cauri bira lietus lāses. Tāpēc aktieri dienas vidū bija izmirkuši līdz vīlītei. Paši aktīvākie dziedātāji un runātāji – Inese Stalidzāne, Anita Birzniece un Druvis Brenčs – bija zaudējuši balsis un meklēja glābiņu pie pārbaudītiem tautas līdzekļiem. Arī sevišķi iecienītās likteņu tulkotājas Ineta Krastiņa un Edīte Siļķēna no runāšanas bija pagurušas.
Goda vietā bija senseni pletīzeri – vesela strīpa! Tie bija izlikti kā izstādē. Divas kundzes, kas pieredzējušas Latvijas pirmās brīvvalsts laiku, atminējās, ka tieši tāds ar oglēm karsējams gludeklis, kā šeit, bijis viņām bērnībā. Gadatirgus beidzās ar kopuzvedumu uz lielās skatuves, kurā aptuveni 450 Latvijas amatierteātru pārstāvji izspēlēja latvisko, dzīvesprieka pilno teātra mīlēšanu 140 gadu garumā. Izskaņā bija krāsainu balonu un serpentīna lentīšu salūts – raibs kā dzīves deķis, kuru lāpām mēs kā lāpa zeķi. Nu un kas, ja zeķes salāpītas, jo reizēm jaunām pietrūkst naudas? Dziedot, dejojot un spēlējot teātri, ejam tālāk – līdz nākamajiem svētkiem.
