Stāsts ir par grēkāzi, kuru pēdējā laikā per un per, bet labuma nekāda. Pasts – uzņēmums, kur šobrīd patiešām nav nekādas kārtības. Saka – zivs pūstot no galvas. Šajā gadījumā tā ir nomainīta, bet darba kvalitāte šajā darbavietā kā klibojusi, tā klibo.
“Pensijai vajadzēja būt jau 6.jūlijā, bet mums tās nav vēl šodien. Jāsāk domāt, kā nopirkt maizi,” izmisusi ir sievietes balss tālruņa klausulē. Izrādās, ka pensiju pagastā nav saņēmuši vairāki pensionāri. Esot zvanīts uz pastu, bet tur vai nu neviens neatbild, vai arī tikai atvainojas. Un viss paliek bez izmaiņām.
Cik cilvēks var sūdzēties, ka nav saņēmis savu avīzi, par ko ir samaksāts?! Tā vien liekas, ka pastam visas šīs cilvēku likstas ir kā pīlei ūdens. Rodas jautājums, kam tad ir domāti pasta pakalpojumi? Vai šis uzņēmums domā nopelnīt, tikai tirgojot aploksnes, markas un apsveikumu kartītes? Dzird, ka arī kadri šajā uzņēmumā ilgi neturas, īpaši – pastnieki. Darbs, protams, nav viegls, un alga par to – arī maza. Bet cilvēkam valstī, kur cenu pieaugums krietni vien apsteidz algu palielinājumu, ir jāmāk izdzīvot. Zivs meklē, kur dziļāk, cilvēks – kur labāk. Vadībai jādomā, kā noturēt darbā kadrus.
Ja darbavietā ievieš novitātes, tad pirms tam simtreiz jānomēra (jāpamato, kāpēc) un tikai tad jāgriež (jārealizē dzīvē). Šis teiciens vairāk skar mobilo pastnieku, kuram pasts ir jāspēj piegādāt daudzu pagastu iedzīvotājiem. Rezultātā – varam nesapņot par jaunāko avīzi pie rīta kafijas. Labākajā gadījumā to saņem vēlu vakarā vai nesaņem nemaz. Vai pasts maina imidžu? Ja tā, tad – ne uz labo pusi.
