Vasara jau pusē, un arī kapusvētki sestdienās un svētdienās notiek pilnā sparā.
To svinēšana ir kristietības ieviesta tradīcija un arhīvos minēta jau 18. gadsimta beigās 19.gadsimta sākumā. Mācītājs parasti notur dievkaplojumu, kurā izsaka ticību mūžīgai dzīvei un tam, ka aizgājēju dzīve nebeidzas kapos, kā arī pauž cerību, ka pastarā dienā visi aizgājēji augšāmcelsies.
Bieži vien kapusvētki ir viens no tiem gada pasākumiem, kad ikdienas steigā tomēr tiek atrasts laiks, lai pulcētos kopā radinieki un atcerētos savējos, kuri mājas raduši kapu kalniņā.
Šie svētki man asociējas ar skaisti sakoptām kapu kopiņām, puķu pušķiem cilvēku rokās, asarām uz vaiga par kādu zaudētu tuvinieku, ar atmiņām un klusu aizgājēju godināšanu. Jebkurā gadījumā kapi raisa pārdomas par laicīgo un mūžīgo, kā arī liek aizdomāties par dzīves vērtībām un dažādām lietām, kurām ikdienā, iespējams, piešķiram pārāk lielu nozīmi, bet patiesībā daudzkas mūsu laicīgajā dzīvē ir pārejošs un nebūtisks.
Ir ļoti nepatīkami, ja kapos ne tikai kapusvētku dienās, bet arī ikdienā neviļus dzirdu cilvēkus, kuri apspriež un aprunā apkārtējo ģērbšanās stilu, ķidā pazīstamu ģimeņu dzīvi, spriež, uz kura kapa ir uzlikts dārgāks piemineklis. Manuprāt, kapi nav īstā vieta šāda veida apspriešanām, taču ir mūsu vidū ļautiņi, kuriem nekas cits nešķiet tik svarīgs, kā otra cilvēka dzīve un naudas maks.
