Gluži kā pie kāda mūzikas instrumenta būtu piesēdusies, un tūlīt skanēs melodija. Tāda ir asociācija, kad Gulbenes seniore Dzidra Šneidere izrāda savu 20 gadus veco Krievijā ražoto adāmmašīnu. Agrāk viņa šo instrumentu izmantojusi, bet tagad glabā kā relikviju.
“Adāmmašīna ir pilnīgā kārtībā. Var ņemt un lietot kaut vai šodien,” smaida īpašniece. Viņa 20.gadsimta sešdesmitajos gados strādājusi sadzīves rūpkombinātā trīs vadītāju pakļautībā. Pēdējais direktors viņai bijis Semjons Levitass. “Nostrādāju sadzīves pakalpojumu adītavā astoņus gadus. Šajā laikā ražošanas bāze attīstījās. Sākām ar astoņām vecām adāmmašīnām. Adījām kleitas, kostīmus, svīterus no gublāna, kokvilnas, lauku dzijas. Mums bija daudz pasūtījumu. Mūsu adījumi bija skatāmi Tautsaimniecības sasniegumu izstādēs Rīgā un Maskavā,” saka Dz.Šneidere.
Ar mīļumu viņa atceras gulbenietes, kas bijušas kādreiz izcilas adītājas. Piemēram, Anda Žeiba (dzimusi Kazāka) sadzīves pakalpojumu adītavā strādājusi visu mūžu, te bija viņas pirmā un vienīgā darba vieta. Adītājas strādājušas divās maiņās.
“Daudzām sievām mājās ir adāmmašīnas. Kāpēc gan mēs tās nevarētu likt lietā? Es pati jūtos pārāk sagurusi, lai adītu, bet labprāt nodotu savu adāmmašīnu kādai čaklai jaunai sievietei, kas vēlas adīt. Zinu, ka Cesvainē adītava ir joprojām. Kāpēc lai tāda nebūtu arī Gulbenē?” saka Dz.Šneidere. Viņa saka, ka pašu rokām adīts apģērbs no dabiskā materiāla ir neatsverama vērtība.
