Antonija jau kādu laiku domāja, vai nav pienācis laiks izteikt savu pēdējo vēlēšanos, respektīvi, kam novēlēt mantu, kas krājusies visa mūža garumā, un kā pašu pavadīt uz Aizsaules dārziem. Galu galā svarīgi likās arī kādas drēbes vilkt mugurā. Daudzi vecumā par to negribēja ne skaļi runāt, ne piedomāt. Tās nebija priecīgas domas. Tomēr nekad jau nevar zināt, cik garš mūžs katram nolemts, un aiziet bez sagatavošanās un sava stingrā vārda pakaļ palicējiem Antonija negribēja.
Vīrs jau gadiem zem velēnām, bērnu viņiem nebija, tātad nebija pirmās pakāpes mantinieku un arī tādu tuvinieku, kas tepat tuvumā dzīvotu un viņu aprūpētu, par to arī saņemot mūžā krāto. Viņu tālākie radi pēdējā laikā bija piemirsuši. Pārsvarā izpalīgi bija kaimiņi un daži palikušie draugi. Antonijai negribējās, ka viņas lietas, svarīgas un mīļas, izvazātu svešinieki, vai iekārotu tālākie radi, kuri pēdējos gados likās viņu pavisam aizmirsuši. Sāpēja sirds, ka pat apaļajās dzimšanas dienās un uz Ziemassvētkiem nepienāca no radiem kaut vai pāris rindiņas, kā tas bija pieņemts agrāk, kad radniecībai bija ciešākas saites. Tagad nekā! Laikam jau tādi laiki, kad “katrs pats sev tuvākais, vēders dievs visaugstākais,” kā vārsmoja Eduards Veidenbaums. Tiesa, arī viņa, juzdama, ka ir radu piemirsta, necentās par sevi lieki atgādināt un ierāvās savā čaulā, jo ilgāk atsvešināšanās turpinājās, jo grūtāk likās atkal tuvoties, pielabināties un izlikties, ka viss ir kārtībā. Jaunie – abi brāļa dēli ar ģimenēm, krustmeitas,- tādus večus kā viņa, protams, visdrīzāk negribēja ne redzēt, ne satikt. Jaunajiem pašiem savas dzīves un ciemošanās bērnībā pie Antonijas jau bija piemirsušās. Tā jau notiek: kas no acīm ārā, tas arī no sirds laukā! Radiniekus tagad parasti atcerējās tikai bēru gadījumos, un laikam jau visi tuvākie vēl bija šai saulē, jo nekādi aicinājumi uz pavadīšanu nepienāca. Paldies Dievam, visi dzīvi! Un Antonija beidzot nolēma rakstīt savu novēlējumu, tādu kā testamentu, lai viss ir pēc viņas prāta, lai nerauj pakaļ palicēji katrs uz savu pusi to viņas mantību. Bez tam pēc likuma panta testamentu varēja arī mainīt un rakstīt dzīves gaitā tādus vairākus. Daudzi veči tā arī darot: savā labā radiņus vai draugus izmantojot, norakstot vieniem visu mantu pēc norunas, bet tad pārdomājot un rakstot atkal jaunu testamentu citiem. Domas var katram mainīties. Mantošanas lietas Antonijai tiktāl bija skaidras, ka var rakstīt savu vēlēšanos arī privāti, pieaicinot tikai liecinieku, kas apstiprinātu viņas parakstu un to, ka rakstījusi pašrocīgi un bijusi pie pilnas saprašanas. Vēlējumu varēja nodot glabāšanā pašvaldībā, lai tā pēc viņas nāves izsniedz mantiniekiem. Braukt pie notāra, maksāt lielu naudu, to Antonija nemaz negribēja, un mantas, ko varēja ar cieņu novēlēt, nebija tik daudz. Galvenais īpašums bija privatizētais dzīvoklis un vēl no vecākiem mantotais meža gabals. Tā tagad bija vērtība! Viņas mīļlietiņas, trauki, grāmatas un padomju laiku mēbeles no skaidu plāksnēm, pavalkātie deķi un sadzīves priekšmeti nebija nekāda dižā manta. Jā! Vajadzēja izlemt! Domas bija pretrunīgas: ko vienā dienā Antonija nolēma, to pēcāk pārdomāja: kuram atstāt dzīvokli? Krustmeitas bija divas, abas precējušās un dzīvi nokārtojušas, abām bija automašīnas un savs drošs jumts virs galvas, katrai jau bija pa pusaugu bērnelim. Laiks likās skrēja tik ātri un tos bērnus Antonija nebija pat lāgā iepazinusi. Atdot krustmeitām savu dzīvokli uz pusēm? Pie pārdošanas, kas visdrīzāk arī notiks, būtu krietna nauda, bet kurš varēja galvot, ka nauda netiks nelietderīgi notriekta? Un zeme un mežs? Vai jāsadala brāļa dēliem Rūsiņam un Ingaram? Zemes cenas auga un varbūt viņas meža platības ar gadiem paliks vēl vērtīgākas? Antonija domāja un pat naktīs pamodās juceklīgu sapņu tirdīta. Sapņos bieži rādījās mirušais vīrs Alberts, kas kaut ko meklēja pa dzīvokli, virināja tā kā kumodes atvilktnes un, neko neteicis, atkal sapnī pazuda. Laikam jau arī viņa gars nerada mieru. No domām, ka drīz varbūt būs jāmirst, Antonija palika gluži vai slima. Tik niecīga reizēm likās arī visa dzīves gaitā saradusies sīkā manta, ka negribējās ne ko dalīt, ne pārskatīt. Taču atstāt visu, kā stāvēja, arī negribējās. Sasaukt visus potenciālos mantiniekus kopā, pateikt, kas kuram novēlēts? Vai tad nebija lasīts, ka dažs asprātis, dzīvs esot, saaicinājis it kā uz savām bērēm visus radus, lai redzētu, kā potenciālie mantinieki ierodas, kādus kroņus līdzi atved…Tāda spēlīte Antonijai nederēja. Tā testamenta lieta izrādījās ellišķīgi grūti risināma.
Antonija vai katru dienu mainīja lēmumus, pierakstīja variantus un ar mantojuma lietu likās pilnīgi kā apsēsta. Tad viņu pārsteidza tālākie notikumi. Kādā svētdienā ap vēlīno brokastlaiku sabrauca ciemiņi: visi tie, par kuriem kā par bezcerīgiem cietsiržiem viņa bija domājusi un pie sevis skaitusies un par kuriem kā par zudušiem radiem bija pat kādu asaru nobirdinājusi. Torte, ziedi, konfektes, paliels vīstoklis, iesaiņots kā dāvana un pārsiets ar sārtu lenti! Viņi bija ieradušies uz viņas dzimšanas dienu: īsto datumu esot piemirsuši, lai neņemot ļaunā! Visi tādi svinīgi, priecīgi un sapucējušies. Seši ciemiņi ar divām mašīnām: abi brāļa dēli, abas krustmeitas un brālis Jānis ar savu kundzi Zeltīti. Bučas, labi vārdi, tad sēdēšana pie kopīga galda un sarunas: kā klājas pašiem, kā dzīvo, kur strādā. Jautājumi, asprātības! Par cienastu viesi bija īpaši piedomājuši: gan salāti, dažādas gaļas no lielveikala un torte ar rozēm. Kad dāvātā pudele, laikam kāds smalks dzēriens, bija paceļojusi no viena galda gala līdz otram vairākas reizes, raisījās brīvākas sarunas un tika uzdziedātas galda dziesmas. Abi jaunie vīrieši alkoholu nedzēra, tie pie auto stūres, toties krustmeitas iemeta pa glāzītei kā ogai un atraisījās dziesmai, pēc Antonijas vēlēšanās nodziedot populāro Raimonda Paula “Mežrozīti”, “Dzīvīte, dzīvīt”, – tā sakot, bija koncerts pēc Antonijas vēlēšanās. Brālis Jānis ar Zeltīti vēlāk piesēdās Antonijai tuvāk, jo, redzams, gribēja parunāties vairāk nekā maltītes laikā paspēja. Jaunie sāka skatīties Antonijas albumus, šķirstīt žurnālus, kurus Antonija abonēja kuplā skaitā, jo viņu interesēja viss, kas notika smalkajās aprindās un sevišķi jau dzeltenā presē. Rūsiņš un Ingars vēlāk ieslēdza televizoru, tur gāja rallijs, un istabas sienas trīcēt trīcēja no motoru saceltā jandāliņa.
Beidzot brālis Jānis uzsāka sarunu, kuras dēļ jau laikam visi arī bija ieradušies.
“Nu, māsiņ, vajadzētu tev padomāt, kā tālāk dzīvot, kam dzīvokli atstāt, ko darīsi ar mežu. Es savu gabalu jau sen esmu pārdevis…Tā tagad ir liela manta…Vai domā, ka viena varēsi pavadīt mūža beigu galu? Kam tad uzticēsi savu mantu?”
“Cilvēks gan domā, bet dara Dievs! Ne jauns, ne vecs nezina, kad visuvarenais sauks…Tu taču esi par mani vecāks. Ko tu iesaki?”
“Redz, tev ir dzīvoklis, mežs arī jau izaudzis, un nav ko mantu laist vējā. Es tev ieteiktu visu nokārtot laicīgi…Mums ir dēli, un man ar mantiniekiem nav problēmu. Lai paši dala, kad pienāks laiks. Mums viss jau norunāts. Rūsiņš ar savu saimi dzīvo pie mums, tam māja, zeme Ingaram. Sanāk aptuveni līdzīgi. Tu esi vientuļa, ar tavu mantu var visādi sanākt… Nokavēsi, sveši paņems.”
“Testamenta sastādīšana jau pie notāra tagad dārgi sanāk. Jādāvina!” piemetina Zeltīte.
“Es aizvien atceros to teicienu, ka mantu nevajag atdot, kamēr dzīvo. Esmu vientuļa, tas tiesa,” tā Antonija, “un cik nav dzirdēts, ka pēc dāvinājuma saņemšanas izliek veceni tikpat kā aiz durvīm. Es tā negribu.”
“Ūja! Ūja! Vai tad tavi radi būtu tādi šmaucēji?” Jānis kādu laiciņu nesaka ne vārda, tad paņem vīna pudeli, trīs glāzītes un atkal atsēžas pie galda, un ielej dzidro dzērienu līdz pašām glāzīšu malām:
“Nu tad par to, lai tava manta nonāk pareizās rokās!”
Brālis ar sievu savējās izdzer līdz dibenam, bet Antonija pauzē. Antonijai pamazām rodas aizdomas, ka tie nu ir tie mantojuma kārotāji, kas ieradušies viņu sveikt sen pagājušajā jubilejā, kas izrādījusies tikai tāds iegansts.
“Es domāju tā, ka tev dzīvoklis būtu jānoformē kā dāvana Ingara dēlam Robertam. Tas beidz ģimnāziju, pēc tam studēs, ir jau līgavu noskatījis.”
“…un tam to naudu vajadzēs, varēs dzīvokli sist arī gaisā?” Antonija indīgā pieskaņā pabeidz pa savam Jāņa iesākto teikumu. “Es Robertu ilgi neesmu redzējusi un nezinu pat kā viņš šobrīd izskatās. Ko nepaķērāt līdzi? Viņš jau arī mani – tanti – knapi zina… un vai tad tāds var pretendēt uz manu korteli? Ne katram runcim krējuma pods! Un kā tad tu, brālīt, domā par to mežu? Kuram tad to? Es redzu, ka tev plāni priekš manis sastādīti, bet parakstu vajadzēs uzlikt man!”
“Mēs jau domājām atbraukt ar padomu un izrunāt kā labāk! Ja tev labāki plāni, tas tavā ziņā, mēs jau neko! Mums neko nevajag, mēs tikai gribējām kā labāk!” Zeltīte izlīdzina vīra teikto.
“Arī mantojums ir jānopelna. Tikai vinnests loterijā krīt no gaisa, bet biļete vienalga jāpērk. Vai tad tā nav?” un Antonija pikta ceļas no galda un sāk ridāt traukus. Kaut kas viņai sāk nepatikt. Zeltīte palīdz aiznest neapēstos labumus uz ledusskapi. Svētki ir beigušies! Jaunie arī kļuvuši steidzīgi. Mājās esot visādi darbi, lai atvainojot. Esot jābrauc! Drīz visi bez īpašas mīļas atvadīšanās sakāpj abos autiņos, un Antonija paliek viena ar savām domām pie netīro trauku kaudzes. Pēkšņi viņa atceras, ka dāvana – sainis palicis neapskatīts. Tāda nepieklājība no viņas puses! Ka tik radi nebūtu apvainojušies! Pieklājība prasīja dāvanu izsaiņot dāvinātājiem klātesot! Kad dāvana ir iztīta, Antonijai tikpat kā rokas atšļūk: iesaiņojumā ir tautiskais deķis. Nu, akurāt, tāds, kādu sedz uz zārka vāka pirms ielaišanas kapā. Vai viņi arī tā domājuši, Antonija var tikai prātot. Dāvana sajauc Antonijas prātus par testamentu vēl vairāk: nu taisni mājiens ar sētas mietu!
Naktī viņa sapnī redz atkal savu Albertu. Šoreiz viņš ir atnācis tā kā ciemā un apsēdies pie istabas galda goda drēbēs saģērbies. Antonija redz visu tik skaidri kā dzīvē. “Tu ar to testamentu nesteidzies, bet padancini viņus, lai redzi, kurš ir mūsu mantas vērts. Tu vēl ilgi nemirsi, tici man!” un sapnis pārtrūkst kā agrāk ķinītī rādītās filmas lente: Alberts pēc šiem vārdiem ir atkal pazudis, bet Antonija ielāgo viņa sacīto.
Albertam izrādās taisnība: radi sāk Antoniju apmeklēt vai ik nedēļas. Vieni aicina ciemos, citi palīdz pie dārza stādīšanas un ravēšanas, Roberts atbrauc un nodzīvo pie tantes veselu nedēļu un nemaz nav laisks televizora lūriķis. Saskalda un piekrauj pilnu malkas šķūni, bet Ingars, tas pats, kura dēlam Robertam Jānis ieteica norakstīt dzīvokli, aizved Antoniju ceļojumā uz Aglonu. Roberts arī izrādījās saprātīgs rada gabals. Reizēm Antonijai liekas, ka visi sacenšas izrādīties, kurš labāks, dāsnāks un izpalīdzīgāks. Antonija pie sevis reizēm pasmīn: kam ir manta, tam jau biežāk paklanās… Ar varu gan neviens nevar kļūt mīļš, un tikai laiks izsver, kas ir kas. Ja Alberts sapnī pareizi teica, tad Antonijai laika lēmuma pieņemšanai pietiek! Kaut gan ir arī izteiciens: cilvēks gan domā, bet dara Dievs! Antonija cenšas savus tuvākos radus iepazīst tikpat kā no jauna. Slikti jau viņi nav! Pati arī vainīga pie tās atsvešināšanās. Pašai arī solītis bija jāpasper pretī, un to Antonija tagad darīja ar prieku, vērodama radu dzīves tuvāk, ne vairs no attāluma un lepnā vientulībā kā līdz šim, bieži pat piemirsdama par to sava testamenta lietu. Neviens arī neko vairs neatgādina. Tikai radu uzdāvinātā tautiskā sedzene pa reizei, acīs iekrizdama, mēmi atgādina dzīves patiesību: nekas nav mūžīgs! Antonija tagad vēl mazāk saprot, kam novēlēt savu mantību, jo visi ir izrādījušies vienlīdz labi un viņa visbeidzot nolemj uzticēt savu mantu Jānim, lai tas, gudrāks būdams, sadala kā vēlas un pats nes atbildību dieva un sirdsapziņas priekšā, ja jau taisījās par lielo padomdevēju.
