Mana skolotāja Līvija Bašķere mūs – 14 zēnus un meitenes – audzināja no pirmās līdz ceturtajai klasei. Cieņa un mīlestība pret savu pirmo skolotāju nāk līdzi visa mūža garumā.
Viegls smaids rotā seju, mierīga un patīkama balss, eleganta stāja, ģērbusies vienkārši un neuzkrītoši – tādu es atceros skolotāju pie tāfeles klases priekšā. Tik skaistu rokrakstu man nav nācies redzēt nekur – katrs burts kā uzzīmēts, katrs cipars tik precīzs. Man gribējās rakstīt tikpat skaisti, kā to dara mana skolotāja, tādēļ ar tintes spalvaskātu pārvilku atzīmes savā liecībā, kuru bija rakstījusi skolotāja. No mammas dabūju pērienu, bet skolotāja smaidīja un teica: “Tas ir labi, ka tu gribi skaisti rakstīt.”
Es iekrītu atmiņu atvarā – tajā tālajā laikā. Pirms 40 gadiem mums prātā nenāca runāt pretī skolotājai, jo viņa mums bija autoritāte. Viņa mūs mācīja lasīt, rakstīt, rēķināt. Skan vienkārši, bet ir jautājums – kā mācīja? Pēc stundas mēs vēl bijām visa mācītā varā, ielencām skolotāju un runājām gudras lietas, līdz skolas zvans jau aicināja uz nākamo stundu. Katrs mēs klasē gribējām būt labākais gan mācībās, gan sportā – mēs ļoti centāmies un pat sacentāmies savā starpā.
Protams, arī blēņojāmies. Cik reizes mana brūnā papīra soma ar grāmatām netika peldējusi no Stradu tilta pa Krustalīci, bet mēs spiegdami skrējām pakaļ. Mūsmāju pirtiņā pa kluso pamēģinājām, kā smēķē dāmas. Uguns iekrita starp grīdas dēļiem sausās pirtsslotas lapās… Nodzēsām. Līdz šai dienai esam pret smēķētājiem.
Mūsu palaidnības nebija ļaunas, nežēlīgas, bet bērnišķīgas, jo mūsu zemapziņā vienmēr bija – ko teiks vecāki vai skolotāja. Mēs bijām katrs ar savu raksturu, bet kaut kur ļoti līdzīgi – mēs bijām mūsu mīļās skolotājas Līvijas Bašķeres bērni, viņas labo domu pārmantotāji.
Paldies skolotāj, ka jūs mums ceļamaizē ielikāt pašu svarīgāko – labestību, savu mīlestību, mīlestību uz darbu, mīlēt un cienīt vecākus, dzimto pusi, būt cīnītājiem. Paldies skolotāj! Lai jums saulaina atvasara!
