Rīts klauvē pie loga. Un es eju to atvērt, lai sasveicinātos ar jaunu dienu. Raugos, kā pār Gulbeni austošā saule kārto savus zelta starus, kā vieglītēm ar tiem pieskaras parka koku lapotnēm, liek ievizēties rasas pilieniem parka zālienā, noglāsta agrīnos gājējus.
Kaut kur ierejas suns, ielās rosās sētnieki, aizbrauc pirmais autobuss, vizinot vēl miegainos pasažierus, tirgus laukumā sievas kārto traukus ar ziediem, pa tuvējās mājas atvērto logu skan bērna raudas un mātes mierinošā balss, kaimiņš velk pirmo rīta dūmu, sāk smaržot kafija krūzē… Pilsēta mostas. Aizgūtnēm tveru šos rīta mirkļus, lai nebūtu tā, ka par daudziem dzīves momentiem uzzinu tikai no aculiecinieku stāstiem. Izeju ielās un droši speru soļus pa bruģētajām ietvēm. Tas nekas, ja pagaidām to visur vēl nav, ticu – būs. Piemetos uz sola centrālajā skvērā un ieklausos jaunās strūklakas ūdens šalcošajā dziesmā, aizmirstot par dažādajiem cilvēku vērtējumiem. Tos mazsvarīgus padara prieks, ka tagad mums ir šis ūdens un krāsu ugunskurs. Uzlūkoju Vecgulbenes muižu un klusībā pateicos uzņēmīgajiem cilvēkiem, kas pamazām liek atdzimt tās godībai. Saprotu, ka labiem nodomiem dzīvē tikai tad ir jēga un spēks, ja cilvēki tos īsteno. Protams, ir skaistākas pilsētas par Gulbeni. Arī es nezvēru mīlestību Gulbenei, bet tajā dzīvoju, tāpēc cenšos saskatīt labo. Mums visiem ir dota brīvība noteikt, kā mēs dzīvosim un rīkosimies. Mums ir viss, lai neviens cits, bet mēs paši savu dzīvi un apkārtējo pasauli mainītu uz labo pusi. Es sasveicinos ar sauli un pilsētu, kas modusies svētkiem! Gulbene – pilsēta ar spārniem, bet tie – ar spārniem, tie dzīvo ļoti ātri.
