Pilsētas svētki ir brīdis, kad Valtis Krauklis redz sava darba rezultātu un izbauda to. Viņš jau 21 gadu strādā pašvaldībā, šobrīd ir domes priekšsēdētāja vietnieks un vada arī akciju sabiedrības “Hipotēku banka” filiāli. Valtim ir 47 gadi, kā jau Skorpionam pēc horoskopa viņam piemīt spēja akumulēt sevī enerģiju. Ar kādām domām viņš dzīvo šajās Pilsētas svētku dienās?
– Kas iedvesmo Gulbenē?
– Tas, kā cilvēki strādā. Mēs paši spējam izdarīt neticamas lietas. Teātris, dziedātāji, pūtēji, dejotāji – tik daudz iespēju sevi parādīt. Jauniešu centrs “Bāze”. Sportošanas iespējas. Kā pārveidojas Gulbene! Kā protam to sakopt ikdienā! Kaut vai jāpiemin to, cik ātri no Gulbenes vaibstiem pazuda nesenās vētras postījumi. Vienreizēji ir tas, kā atdzimst Vecgulbenes muiža. Atdzims arī pils. Līdzās ir muzeja ēka ar lieliskām ekspozīcijām. Gulbenē esam sākuši sakārtot ielas, un gan jau ar laiku tās kļūs vēl gludākas. Nav nemaz jābrauc uz Šveici, lai baudītu dabas skaistumu. Izstaigājot Gulbeni, jāsēžas bānītī, jādodas līdz Stāmerienai, kur arī ir ko redzēt, pēc tam tālāk ceļš ved uz Alūksni. Skaisti!
– Cik gadus “Hipotēku banka” aktīvi piedalās Gulbenes Pilsētas svētkos?
– Piecus gadus. Šajos Pilsētas svētkos “Hipotēku bankas” dāvana Gulbenei un gulbeniešiem bija talka ar koncertu vakarā. Jaunā strūklaka tapusi ar “Hipotēku bankas” dalību, ar iedzīvotāju atbalstu un pašvaldības finansējumu.
– Strūklaka ir kā gulbeniešu vienotāja. Tāpat kā Brīvības piemineklis, pilsētas pulkstenis.
– Nav svarīgi, cik naudas katrs ziedojis, vai tie ir 50 santīmi vai vairāk. Svarīga ir labā griba. Tā arī palīdzēs saglabāt skaistumu. Tāpat ir ar strūklaku. Vai nav jauki, ejot garām tai, bērniem sacīt: “Te ir arī mans ziedojums.” Saudzēsim mūsu pilsētu! Kopā darīsim visu, lai tā kļūtu arvien skaistāka. Man gadījies redzēt, ka Gulbenē jaunieši sēž uz soliņa, ēd saulespuķu sēklas un čaulītes spļauj zemē. Pieeju klāt un pajautāju: “Vai tev patiks, ja aiziešu un piespļaudīšu tavu istabu?” Nepatikšot gan. “Bet tu taču tagad piespļaudi Gulbeni,” saku es. Ja mēs tā domājam, ja izrunājam to mierīgi, tad ceru, ka rodas vēlēšanās visiem kopā dzīvot sakoptā vidē. Ja vien paši gribēsim, tad būs arvien labāk.
– Gulbene mainās, cilvēki tai līdzi. Tas liek aizdomāties?
– To, ka kļūstu vecāks, es īpaši nejūtu. Būt pesimistam – tas nav man raksturīgi. Pesimists nesaskata skaisto dzīvē un nerada neko jauku. Viss, kas notiek, notiek uz labu. Jā, nodokļu politika ir skaudra, benzīna cenas palielinās. Varam lamāt valdību un diezin ko vēl, bet lai katrs sev pavaicā, ko pats ir paveicis. Man patīk, kā gulbenieši sakārto savu māju apkārtni. Nevajag obligāti stādīt puķes, pietiek, ja skaisti appļauj zāli. To varam vērot ne tikai centrā, arī nomalēs. Gulbene kļūst arvien skaistāka. Vienīgais, ko neesam ņēmuši vērā, ir tas, ka Gulbenē ar laiku kļūs tik liels automašīnu daudzums. Tās nav kur novietot. Nav atstāta vieta stāvlaukumiem. Šodien dažā ģimenē ir nevis viena, bet pat divas automašīnas. Vai kāds varēja iedomāties, ka ģimnāzijas audzēkņi brauks uz skolu ar auto? Tas pat sapņos nerādījās!
– Vai reizēm ir sajūta, ka nereti tie, kas darījuši labu pilsētai, paliek nenovērtēti?
– Tā notiek tad, ja cilvēki noslēdzas sevī, nav atvērti. Sevišķi jau vadošajā darbā ir svarīgi nepazaudēt spēju runāties ar katru cilvēku. Ir tā, ka priekšniekam tomēr vienmēr nav taisnība. Tas ir jāatceras. Ja es esmu priekšnieks, man jāprot un jāvēlas runāt ar katru cilvēku, kas vēršas pie manis. Es nešķiroju cilvēkus. Arī tad, ja citi šo cilvēku dēvē par bomzi, man viņš ir tāds pats kā visi citi. Protams, viņa dzīvesveids ir novedis viņu tur, kur viņš ir. Taču kā jebkuram arī viņam vajag pajumti, vajag iztikšanu. Protams, daudziem senioriem sāp, ka viņi, visu mūžu strādādami, saņem tikpat lielu pensiju kā tie, kas slinkojuši. Ticu, ka ar laiku šī situācija valstī mainīsies.
– Vai joprojām ir interesanti strādāt pašvaldībā?
– Mans kontrolskaitlis ir 1987.gada 13.jūlijs, kad mani ievēlēja par priekšsēdētāja vietnieku Gulbenes pašvaldībā, kuru tolaik vadīja Romāns Adamovičs. Mana darbošanās pašvaldībā beigsies vai nu tagad, vai pēc gada. Nezinu vēl. Pašlaik par to domāju. Var apvienot darbu bankā un pašvaldībā, bet tas ir darba ritms ar skriešanu no rīta pulksten 6.00 līdz vēlai vakara stundai. Dažs man jautā: “Priekš kā tu to dari?” Es redzu, kālab – sev, arī citiem, bet… Par laimi šodien dzīvi un darbu atvieglo internets, mobilie sakari. Agrās rīta stundas man paiet, atbildot uz elektroniskajiem sūtījumiem. Vakaros jāsakārto dokumenti. Izrādās, ka nav visu dienu jāatrodas vienā vietā. Ir jāorganizē savs darba laiks, tad visu var paspēt, visu var izdarīt.
Darbu pašvaldībā biju nodomājis beigt jau pirms gada. Tomēr paliku. Pašlaik esmu pilsētas domes deputāts, taču drīz vairs tāds nebūšu, jo pēc gada būs novada vēlēšanas.
– Vai kandidēsiet nākamajās vēlēšanās?
– Šodien domāju, ka ne. Tas ir tāpēc, ka “Hipotēku bankā” esmu atradis interesantu darbu, strādājot sabiedrībai, cilvēkiem. Apvienot divus darbus – pašvaldībā un bankā – var. Neteikšu, ka tālab kaut kas paliek nepadarīts. Taču laika pietrūkst.
– Zinu, ka jums ir divi darba mobilie tālruņi – domes priekšsēdētāja vietnieka un bankas filiāles vadītāja.
– Visiem ir iespēja satikt mani gan domē, gan bankā, kā arī sazvanīt. Es esmu teicis, lai tie, kas nāk pie manis kā pie domes priekšsēdētāja vietnieka, nemeklē mani bankā. Esmu sastopams domē katru pirmdienas vakaru apmeklētāju pieņemšanas laikā. Man nav trešā mobilā tālruņa privātajām sarunām. Tām izmantoju dienesta tālruņus un par to es maksāju pats. Bez tam ar pilsētas domes auto es nebraucu. Man ir “Hipotēku bankas” automašīna, kuru varu izmantot arī personiskajām vajadzībām. Tas ir oficiāli atļauts. Bet tad es pats maksāju par degvielu.
– Vai ticat savam liktenim? Piemēram, tam, ka lemts strādāt gan pašvaldībā, gan bankā?
– Nezinu. Teikt vai ne… Kad biju piedzimis, kaimiņos viena sieva teikusi, ka man jākļūst par ministru. Tā nu gluži nav noticis. Es arī negribētu būt ministrs. Man patīk praktiska darbošanās mazākā mērogā, mazākā kolektīvā, vadīt to, lai apkārt ir jauki cilvēki, ar kuriem kopā strādāt ir patīkami. “Hipotēku bankā” esmu šādu kolektīvu atradis. Savā ziņā tas bija viens no iemesliem, kāpēc piekritu nākt šeit strādāt. Pazinu šos cilvēkus. Ja ir kopīga komanda, tad var strādāt. Jokojot varu sacīt, ka jūtos savā ziņā kā dāmu harēma priekšnieks, bet patiesībā redzu, ka cilvēki, šeit strādājot, var kopā daudz paveikt. Dzīve rādīs. Man ir idejas, ko vēl varētu izdarīt citādāk, labāk. Man personiski palīdz tas, ka pazīstu Gulbenes rajona cilvēkus, kuri ir bankas klienti.
– Salīdzinot cilvēku plūsmu domē un bankā, kādas ir atšķirības?
– Uz pilsētas domi nāk lielākoties tie, kam ir sociālās problēmas. Ar šiem cilvēkiem bieži vien strādāt ir grūti, jo kā lai palīdz tam, kas pats sev nevēlas palīdzēt. Tāpēc vienmēr esmu teicis, ka sociālais darbs ir grūts, tajā strādājošie burtiski sadeg. Protams, uz pilsētas domi nāk arī tādi, kam ir savs skatījums par pilsētas attīstību. Uz banku cilvēki arī nāk tālab, lai risinātu savas problēmas, aizņemoties naudu. Nāk juridiskās personas, kas vēlas izvērst savu darbību. Nāk tie, kas vēlas ņemt kredītkarti, uzkrāt naudu. Banka palīdz atrisināt sadzīves problēmas, piemēram, aizņemoties naudu dzīvokļa remontam.
– Kā tiekat galā ar ikdienas stresu?
– Viena pagale nedeg. Es neslēpju savas domas, ko man reizēm citi pārmet. Saku, ko domāju. Tas mani pašu reizēm sāpina. Mana atpūta ir dejošana kopā “Ratiņš”. Piedalījos lielajos Deju svētkos Rīgā, paspējot būt darbā un mēģinājumos. Galā tiku, kaut tā bija smaga nedēļa. Taču uz “Eiropiādi” Šveicē kopā ar “Ratiņu” gan šoreiz neaizbraucu. Es cīnos ar stresu, strādājot lauku mājās pie savas mammas un sievasmātes. Tur ir daudz ko darīt. Labi, ka vairs nav govs jāslauc, ko es arī protu. Taču zāle ir jāpļauj. Vētrā koki bija sagāzušies. Tos bija jāsazāģē. Fizisks darbs ļoti labi noņem stresu. Un vēl dzīves gaitā esmu iemācījies pats sev pateikt, ka viss būs labi.
