Nevienā darbavietā nevaru nopelnīt vairāk par minimumu. Pats vainīgs! Neieguvu savulaik augstāko izglītību. Šodien melnstrādnieki nav cieņā. Viņus var slaukt, nosūkt asinis, kamēr gāžas no kājām? Piedodiet… Es bez kauna un goda atkal pretendēju uz GMI (garantēto iztikas minimumu), kas ir 32 lati mēnesī, un būšu starp tiem 60 liekēžiem, kas pārtiek no mūsējās pašvaldības dāsnuma. Ko lai dara, ja mana sieva nekādi mums četriem (mums ir divi bērni ģimenē) nespēj nodrošināt katram 50 procentus no savas minimālās algas – 160 latiem.
Es vērsos ar to pie “galvas”. Un teicu: “Kāpēc man jādzīvo kā tādam muļķim?!” Uz to “galva” piesarka, piepūta vaigus un nepūta vairs ārā. Baidījās mani apvainot vēl vairāk, kaut nesaprata, par ko īsti ir runa. Par manu GMI, protams! Kāpēc gan tas nevarētu būt lielāks? Un kāpēc tas man jāiet atstrādāt, piemēram, uz kapiem?
Ja “galvai” un “kaklam” klājas labi, tas jau nenozīmē, ka svētlaimē dzīvo viss “organisms”. Noteikti kaut kur ir arī savas vājās, slimīgās vietas, kurām vajag “kompresi”. Kamēr slimo, strādāt nevar. Gadās, ka pienācīgas aprūpes nav bijis tur, kur visvairāk sāp. Rezultātā, iespējams, kaut ko vajag amputēt, jo citādi var sākties gangrēna. Bet man tas sāp!
“Anton, tu gan esi pakaļa,” sieva bļauj, “tikko GMI saņēmi un jau noplītēji!” Eh… Tur jau sanāk komprese tikai vienai dienai!