Šodien Vecgulbenes muižā dimanta kāzas svin gulbenieši Biruta un Staņislavs Tarasi. Skaisto pasākumu, veltītu viņu mīlestības 60.gadskārtai, sarūpējusi meita Māra un citi radinieki. Abi vaininieki par mīlestību skaļos vārdos nerunā, viņi vienkārši ir viens otram vajadzīgi kā elpas vilciens, kā veldzējoša ūdens malks, kā pieskāriens. Birutas un Staņislava mīlestība priecājas nevis par atvērtām durvīm, bet par atvērtu sirdi, nevis par klātu galdu, bet par atklātu valodu.
“Viņš ir mans dārznieks, es – viņa roze, tagad jau vairāk kā dālija,” joko Biruta, bet Staņislavs klusē un smaidot raugās savā rozē. Tā viņi ziedējuši un arī šodien zied viens otram pretim. “ Uzskatām, ka mūsu kāzu īstais datums ir 1948. gada 24.augusts, kad laulājāmies Lielvārdes baznīcā, lai gan jau 12.augustā laulību bijām reģistrējuši dzimtsarakstu nodaļā Rīgā. Tolaik baznīcā slēgtas laulības bija ar likumu aizliegtas, bet mana mamma nebija mierā tikai ar juridisko faktu, tāpēc viņa man uzšuva Latgales novada Abrenes tautas tērpu. Arī Staņislavs bija tautas tērpā,” atceras Biruta, kura ir galvenā sarunas uzturētāja. Staņislavs pat nemēģina viņu pārtraukt, jo zina, ka viņa mīļā meitene nemelos. “Laulībā viss atkarīgs tikai no pašiem un, sauc kā gribi, Dieva, Likteņa vai kāda cita spēka. Jumpravas pagasta “Cēberos”, kur esmu dzimusi, svinējām riktīgas kāzas. Savulaik mans tēvs šīs mājas nopirka par vienu latu, bet par to viņam visu mūžu vajadzēja maksāt meslus. Atceros – abiem uz šķīvja uzlika vistas cinglīti. Kad gaļa bija apēsta, cinglīti vajadzēja pārlauzt, kuram tika lielākā daļa, tas ģimenē bija visa noteicējs. Man jau, protams, tika lielākā cinglīša daļa,” smejas Biruta.
Abi bijām zelta gabaliņi
“Es, kā jau tas vidzemniekiem raksturīgi, gribu, lai viss būtu punktīgāk un smalkāk, bet vīram labi ir tā, kā ir. Kad sagājām kopā, abi bijām mikucīši un zelta gabaliņi. Nekā cita nevajadzēja, kā vien būt vienam otra tuvumā. Ja vēl buču iedeva, tad jau bija pavisam labi. Tiesa, es jau mēdzu visu vairāk regulēt, arī tagad neklusēju, ja kaut kas nav pa prātam. Jaunībā es iemīlējos Staņislava stiprajās, stiegrainajās un brūnajās rokās. Abi tolaik strādājām “Cīņā”. Es jau biju augstākā amatā,” smejas Biruta. “Nu, kā nu ne! Es – tikai strādnieks, bet tu – kantoriste. Sēdēji blakām meistaram,” papildina Staņislavs. Tad nu arī abi esot sākuši tā biežāk saskatīties. “Atceries, Staņislav, kā tu pirmo reizi pieteicies pavadīt mani uz mājām? Tolaik dzīvoju Rīgā pie divām savām tantēm – vecmeitām, kuras gludināja un stīvināja vīriešu kreklus. Abas bija smalkas dāmas. Plīts vienmēr bija ar kaļķi novitēta, visas sedziņas un spices – iestīvinātas. Kad piedzima pirmais bērns, abiem nācās pārcelties uz dzīvi citur, jo saimniecēm nepatika, ka visur žūst izmazgātie bērna autiņi,” atceras Biruta. “Nu tad par to pavadīšanu. Tolaik “Cīņā” visām darbinieku ģimenēm deva maizi, lai nevajadzētu staigāt pa veikaliem. Lai man būtu, kur tos maizes kukuļus salikt, tantes no dīvāna spilvena uzšuva somu. Šodien tāda soma augstu kotētos, bet tolaik… Lai visu padarītu, ņēmu darbu līdzi arī uz mājām. Man tagad ir tā spilvensoma, lielie skaitāmie kauliņi un portfelis ar dokumentiem. Domāju, Staņislavs tāds glauns vīrietis, es taču nevaru dot viņam nest to maizes somu. Dodu portfeli, bet viņš paņem somu. Klusībā domāju, ka viņš tak ir viens zelta gabaliņš! Atvadīja līdz mājai, kur dabūju pirmo buču. Es jau drusku tā kā lauzos. Ar to sākās pavadīšana, kam sekoja Staņislava pārcelšanās uz dzīvi pie manis. Durvis uz mūsu istabu bija aizvilktas ar aizkaru, bet tantēm dikti gribējās redzēt, ko mēs abi darām, tāpēc viņas pakāpās uz taburetes un pār aizkaru augšu skatījās istabā. Mēs arī nekautrējāmies, jo neko sliktu nedarījām. Smuks jauneklis tētuks bija. Arī tagad man viņš joprojām ir vissmukākais un labākais, šitais mazais spoks,” mīļi saka Biruta. Staņislava dēļ viņa savulaik pat no studijām augstskolā atteikusies.
Mācās pateicības runu
Gatavojoties dimanta kāzu svinībām, Biruta sacerējusi, kā pati saka, pateicības runu. To viņa sāks ar vārdiem: “Staņislavs ir mana mūža vienīgā mīlestība. Dažkārt šķiet, ka es viņu, nevis viņš mani apprecēja. Tās izjūtas nav izsakāmas vārdos. Tas nebija arī jaunības trakums.” Biruta nenoliedz, ka jaunībā patikusi daudziem puišiem. Ballē seši nākuši lūgt uz deju, nezinājusi, kuru izvēlēties. Viens, pat mirdams, sacījis, ja mūžā otrreiz precētos, tad tikai ar Skaidrīti. Mamma meitai devusi divus vārdus, cerot, ka mīļvārds būs Skaidrīte, tomēr dzīvē cilvēkiem labāk paticis vārds Biruta.
Vairāk nekā pusgadsimtu ilgajā Birutas un Staņislava kopdzīvē ir bijis viss – gan liesmas un sals, asaras un prieks, gan skaistas dziesmas, tomēr par visu spēcīgāka izrādījusies jaunībā uzplaukusī mīlestība. “Abi kopā esam aizvadījuši parastu dzīvi. Ja kāds pāris mēģina teikt, ka ne reizi mūžā nav sabārušies, tas izklausās smieklīgi. Tiesa, mēs neesam kāvušies, bet bārušies gan, un kā vēl. Atzīstos, ka es esmu tā nejaukā. Sabaramies, tad kādu brītiņu katrs savā kaktā pukstam, līdz es eju izlīgt. Nevaram iedomāties, ka varētu dienām, nedēļām un pat mēnešiem viens ar otru nerunāt,” saka Biruta, bet Staņislavs smaida un piekrītoši māj ar galvu. “Nu, tu tak redzi, ka mums abiem šodien nekā netrūkst. Dzīvojam kā divi cari savā pašu rokām celtajā pilī. Abi visu mūžu esam bijuši zemes rūķi, neesam sevi saudzējuši. Vienīgais, ko šodien vēlamies, ir veselība. Ja man kājas labāk klausītu, mājās ne brīdi nesēdētu. Man vienmēr ir paticis dziedāt. Daudz atzinības ar dziedāšanu esmu izpelnījusies, tāpēc saprotu, ko tētukam ( tā Biruta sauc vīru) nozīmē vokālais ansamblis “Namejs” un senioru koris “Atbalss”. Vai tu maz zini, ka man ir dators? Jūsu “Dzirksteli” internetā izlasu, pirms to atnes pastnieks. Vēl jau es ar datoru tikai draudzējos. Mazmeitas Agneses draugi brauks raudzīt, kā ome darbojas. Kad pirmo reizi uzrakstīju un aizsūtīju viņai vēstuli pa internetu, sapratu, tas nav nekas sarežģīts,” smejas Biruta, bet Staņislavs tikai groza galvu, nu traka, kas traka viņa mīļā mammīte. Tāda viņa bijusi vienmēr gan mīlestībā, gan ikdienā.
Kā tad mēs viens bez otra
“Esam piedzīvojuši daudz skaistu un arī daudz skumju notikumu. Tikai tas, ka esam abi kopā, ka esam viens otru morāli atbalstījuši, ir palīdzējis tos pārdzīvot. Nu, kā tad mēs viens bez otra! Cilvēki visu mūžu ir mūs žēlojuši. Arī šodien nav lielākas laimes, ja kāds piezvana un apjautājas, kā ar veselību, ja pasaka kaut ko labu. Ko mums vēl vairāk vajag? Tad jūtamies kā septītajās debesīs. Nu jau mēnesi draudzējamies ar firmu “Anvejs”. Dzeram tās piedāvātos vitamīnus. Tie patiesi dod enerģiju, paskat, tētuks visu viens pats ir sakopis. Es jau nevaru viņam vairs neko palīdzēt. Mums abiem ir noruna, ka tētuks klausīs mani virtuvē, bet es viņu – dārzā,” stāsta Biruta. “Ja tu zinātu, kā man patīk ravēt! Mikam tas nav jādara, lai sēž un skatās, vismaz zinu, ka ir kopā ar mani,”saka Staņislavs. Kad kārtējais darbs padarīts, viņš apsēžas blakām savai mīlestībai un saka: “Nu, tagad pasēdēsim kādu gabaliņu!”
Vizītkarte:
Vārds, uzvārds: Biruta Skaidrīte Tarase.
Dzimusi: 1926.gada 20.aprīlī Rīgā.
Skolojusies: Jumpravas pamatskolā, Jaunjelgavas komercskolā, Viļa Olava komercskolā Rīgā.
Darbs: laikraksts “Cīņa”, Patērētāju biedrība Gulbenē.
Vārds, uzvārds: Staņislavs Tarass.
Dzimis: 1927.gada 8.novembrī Liepnas pagastā.
Skolojies: Liepnas pamatskolā, Poligrāfijas mākslas arodskolā Rīgā.
Darbs: laikraksta “Cīņa” tipogrāfija, Gulbenes tipogrāfija, Patērētāju biedrība, mežniecība.
