Lejasciema pagasta, tā sauktā Dūres gala, iedzīvotāja Dzintara Liepiņa vaļasprieks ir medības. “Mednieks ar lielu pieredzi,” tā par viņu saka mednieku kluba “Lejasciems” vīri un Dūres mednieku kolektīva ļaudis. Dz.Liepiņš šinīs dienās ir sastopams nevis mežā, bet Lejasciemā, kur notiek 10.mednieku festivāls “Minhauzens 2008”.
– Cik liels ir jūsu mednieka stāžs?
– Esmu mednieks jau 25 gadus. To dienu, kad pirmo reizi piedalījos medībās, vēl šodien atceros ar šausmām, jo rokas un kājas no uztraukuma drebēja. Medības notika tepat, Lejasciema mežos. Gājām uz bukiem. Pieredzējušie mednieki jau iepriekš tika stāstījuši, ka iesācējiem dzīvnieks nāk tieši virsū. Tā arī bija. Izšāvu, un man jau pirmajā reizē palaimējās. Ar to pašu medības kļuva par manu vaļasprieku. Ikdienā daudzus gadus strādāju par traktoristu.
– Ko pa šiem gadiem ir izdevies nomedīt?
– Dižākais medījums man ir briedis ar skaistiem ragiem. Uz izstādi tos neesmu vedis, bet vietējie speci saka, ka sudrabs esot garantēts. Nemaz nav iespējams uzskaitīt visus nomedītos dzīvniekus, starp kuriem ir arī lūsis. Atceros atgadījumu, kad ziemā gājām medīt mežacūkas. Samērā liels sniegs. Bijām nolūkojuši pamatīgu mežakuili. Izšāvu, ievainoju, medību suņi tūlīt arī klāt. Skatos, ievainotais dzīvnieks nāk man tieši virsū. No uztraukuma nometu plinti zemē un grasījos kāpt kokā, bet suņi mežakuili pagrieza pretējā virzienā. Tā – vairākas reizes. Šīs bija medības, kad atkal sajutu, kā ir, kad dreb rokas un kājas.
– Tad jau medību suņiem arī ir liela nozīme medībās?
– Nu, protams! Man pašam arī visu mūžu bija labi medību suņi, bet šobrīd nav. Uzskatu, ka mūsu apstākļos vislabākie medību suņi ir laikas. Derētu arī taksis, kas labi iet pa asins pēdām, ja zvērs ir savainots. Ja nav laba suņa, kas atrod dzīvnieku, tad ir grūti sadzīt pēdas.
– Vai šodien mežos dzīvnieku skaits ir palielinājies?
– Priecājos, ka mūsu daba pamazām sāk atdzīvoties. Piemēram, mūsu pusē nav sevišķi daudz mežacūku. Dzīvnieku skaits mežos ir atkarīgs no piebarošanas. Kur mednieku kolektīvs tos vairāk piebaro, tur arī dzīvnieku vairāk. Sevišķi daudz savairojušās stirnas. Vilki ir tie plēsēji, kas mūsu mežos regulē dzīvnieku skaitu, bet Lejasciema pusē vilku maz, tāpēc daļu dzīvnieku jāatšauj. Stirnas un mežacūkas ir kļuvušas tik bezkaunīgas, ka posta piemājas dārzus, nograužot dārzeņiem lapas, izpostot sējumus un tamlīdzīgi. Pēdējā laikā visai cītīgi sargājam laukus no mežacūkām, kuras nolūkojušas kviešu un auzu sējumus. Cik nu tur apēd, galvenais – visu izbradā, īpaši, ja tās ir sivēnmātes ar sivēniem. Kārtīgs mednieks cūku, kam sivēni, nešaus, tikai biedējot bliezīs gaisā.
– Kādam, jūsuprāt, jābūt kārtīgam medniekam?
– Kārtīgam medniekam jāievēro mednieka ētika. Tas nozīmē – medīt stingri pēc noteikumiem un nesavainot zvērus. Ir jāšauj ar pārliecību, ka trāpījums ir precīzs, lai dzīvniekam nebūtu jāmokās. Medniekam jācenšas būt maksimāli precīzam, tā sakot, ar labu aci, bet arī man ir gadījies nopūdelēt, piemēram, alni. Vienīgais mierinājums, ka šo lielo dzīvnieku nošāva kaimiņš. Ja esi aizšāvis garām, tas medniekam ir vislielākais pārdzīvojums. Nevaru lielīties ar daudz medību trofejām, jo uzskatu, ka tām jābūt izcilām. Nav jau nozīmes ar niekiem plātīties. Trofejas esmu izkārtojis pirtiņā pie sienas. Tur ir buku ragi, brieža ragi, mežacūkas ilkņi. Kārtīgam medniekam jābūt ar labu redzi. Medībās var iet tik ilgi, kamēr kājas klausa un ārstu komisija šo vaļasprieku neaizliedz sliktās redzes dēļ. Medniekiem, kam nav 70 gadu, ārstu komisija ir reizi trīs gados, bet pēc 70 gadiem – reizi gadā. Medību pieredze rodas ar gadiem, lai gan viens otrs medī visu mūžu, bet vienalga ir šāds tāds mednieks. Tāpat kā jebkurā profesijā ir talantīgi un ne tik talantīgi cilvēki. Ir jābūt gan iedvesmai, gan ķērienam, tomēr pats galvenais – mednieks nedrīkst būt pārsteidzīgs, jo no šāviena daudzkas ir atkarīgs, ne tikai zvēra, bet arī otra mednieka dzīvība.
– Vai nozīme ir arī medību ierocim?
– Ir, ir. Tagad jau modē ir karabīnes, bet man tā nav bijusi un arī nebūs, jo man nepatīk šaut uz dzīvnieku no liela attāluma. Es uz medībām eju, līdzi ņemot gludstobru bisi.
– Nošaut dzīvnieku, vai tas liecina, ka mednieki ir ļaudis bez emocijām?
– Arī medniekiem, protams, ir emocijas, bet, ja padomā, cilvēks zvērus ir medījis jau ļoti senā pagātnē un darīs to arī nākotnē. Iešanu medībās var dēvēt par vaļasprieku, bet to var uzskatīt arī par profesiju, kas saistīta ar tradīcijām. Mednieka dzīve nav iedomāja bez medījuma sadales, kopīgas aknu cepšanas, bez stiprāka graķīša.
– Vai piedalīsieties arī mednieku festivālā?
– Nē, jo festivālu šogad rīko mednieku klubs “Lejasciems”, kura vīri veiks arī tiesnešu pienākumus, tāpēc nebūtu pareizi pašiem tiesāt un piedalīties sacensībās. Es šogad festivālā būšu goda viesis un visam sekošu no malas.
– Kā esat ticis pie interesantas iesaukas “šamanis”?
– Ha, ha , hā! Paši mednieki tādu piešķīra. Kad cilvēks iedzer, tad viņam patīk palielīties. Tiek mēģināts paredzēt labākos mastus, labāko medību iznākumu. Ja paredzējums vēl piepildās, tad pavisam labi. Tā arī tiku pie iesaukas. To, vai man piemīt pareģa spējas, lai spriež draugi. Mednieku kolektīvos citam cita labsirdīga apcelšana un izjokošana ir pierasta darīšana. Trūkties dabū ne tikai jaunie kolektīva biedri vien. Arī vecajiem tiek. Bija gadījums, kad pieredzējis mednieks no samērā liela attāluma iešāva lūsim kaklā. Suņi gāja ievainoto dzīvnieku izdzīt, līdz to nošāva šāvēja dēls. Tad nu abus nerrojām, kam tiks lūša āda, kam – gaļa. Arī tēvs ar dēlu, vārds pa vārdam, sarāvās. Mēs no malas strīdam piemetām pa vārdu piparam.
– Vai medniekiem mēdz būt daudz draugu?
– Vai dieniņ! Bez gala daudz. Reizēm viss medījums draugiem arī tiek izdalīts, jo īsts mednieks jau nevar būt gaļas ēdājs. Viņš medībās neiet tikai gaļas tīkodams. Ja mērķis būs gaļas ieguve, tad mednieks šaus visu, kas pagadīsies ceļā. Tās jau vairs nebūs medības.
– Lielu postu nodara bebri, kā ar tiem cīnīties?
– Pagājušajā medību sezonā savā medību objektā Dūres pusē iznīcinājām apmēram 60 bebru, kas nodara lielu postu valsts un personiskajiem mežiem. Lai šos dzīvniekus izskaustu, būs vajadzīgas ilgstošas pūles. Visi meža dzīvnieki, ne tikai bebri, ir daudz gudrāki un viltīgāki par cilvēkiem. Viltība un gudrība meža dzīvniekiem nozīmē izdzīvošanu.
– Vai jums pa šiem gadiem ir nācies sastapt lāci?
– Nē, nav. Kas zina, kādas izjūtas tad pārņemtu. Lāča pēdas esmu redzējis tikai sniegā. Lācis ir ierakstīts Sarkanā grāmatā, tas nozīmē, ka šaut nedrīkst. Gudrās grāmatās esmu lasījis, ka no lāča nedrīkst bēgt, jo tas viņu izprovocē dzīties pakaļ bēglim. Jācenšas kaut ko skandināt, ar koku sist pa ogu spaini un skaļi kliegt, pašam stāvot uz vietas.
– Ko medniekam nozīmē ģimenes atbalsts?
– Tam ir liela nozīme. Ja sieva nemitīgi “ņaudēs”, ka vīrs domā tikai par medībām, dusmosies, ka viņa nav mājās, tad jau zudīs viss dzīvesprieks, noskaņojums būs sabojāts visai dienai. Mana dzīvesbiedre saprot, cik daudz man nozīmē medības, ka brīvdienās neesmu mājās. Reizēm pat aizrāda – es esot palicis slinks, neejot medībās. Mūsu kolektīvs medībās iet katras otrās nedēļas sestdienā un svētdienā. Tagad sanāk biežāk, jo tīrumi jāsargā. Gadās, ka mednieku sievas un meitas nāk uz medībām par dzinējām, ja medījam, piemēram, stirnas.
– Vai medniekam jāprot medījumu arī garšīgi sagatavot?
– Meža dzīvnieku gaļu var dažādi pagatavot, recepšu ir daudz. Tomēr medījums ir vislabākais tad, ja to pāris dienas mērcē, piemēram, vājpienā, kam piemestas kadiķa ogas. Var mērcēt arī vieglā etiķa ūdenī. Domāju – mednieki man piekritīs, ja teikšu, ka visgaršīgākā gaļa ir jaunam sivēnam un pirmā gada stirnas kazlēnam. Tas, kā garšos meža dzīvnieka gaļa, ir atkarīgs no saimnieces prasmes to pagatavot. Divām saujām samaltas meža dzīvnieku gaļas jāpievieno sauja garšvielu.
– Iz mednieku dzīves ir radušās arī anekdotes. Varbūt arī jums prātā ir kāds anekdotes vērts gadījums?
– Bija mežacūku medības. Skatos, mežakuilis nāk man virsū. Kliedzu blakus stāvošajam medniekam: “Nāc man palīgā, plinte iekrita sniegā, šaut nevaru, bet kuilis uzbrūk!” Bet viņš man atsauc: “Nevaru, nevaru palīdzēt!” Kad nu beigās dzīvnieku nomušījām, es viņam prasu, kāpēc neskrēja man palīgā. Viņš paskatās uz augšu un nesteidzīgi saka tā: “Nebija tāda liela koka, kur uzkāpt, tādi mazi vien.”
