Lizuma vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Silvija Ulaste 15.augustā svinēs 69. dzimšanas dienu un 50 darba gadus. Kopš 19 gadu vecuma viņas pirmā un vienīgā darbavieta bijusi Lizuma vidusskola. Skolotājas bijušie audzēkņi par viņu saka: “Apbrīnojams un unikāls cilvēks!” 16.augustā notiks salidojums, kurā jubilāre tiksies ar saviem bijušajiem audzēkņiem.
– Kāda bija jūsu pirmā tikšanās ar Lizuma vidusskolu pirms pusgadsimta?
– 1958.gadā beidzu Valmieras Pedagoģisko skolu, ieguvusi pamatskolas skolotājas specialitāti. Pēc valsts sadales man vajadzēja doties strādāt uz Saldus rajona Lutriņu pamatskolu par rezerves skolotāju, lai gan mana dzimtā puse ir Cēsu rajona Raunas pagasts, “tur, kur Gauja, tur, kur Rauna, tur, kur vējš no rītiem pūš”. Viss mans mūžs, var sacīt, ir pagājis Gaujas krastos. Aizbraucu uz Lutriņiem un sapratu, ka negribu būt rezerves skolotāja, kas ar čemodānā salikto iedzīvi ceļo pa pasauli, bet pastāvīga darba veicēja. Abas ar mammu aizbraucām uz Izglītības ministriju, kur man piedāvāja iespēju strādāt vēl četrās skolās. Lizumu izvēlējos tāpēc, ka tas bija tuvāk mājām. Uzreiz no Rīgas ar vilcienu atbraucām uz Gulbeni, kur viesnīcā pārlaidām nakti. Tad braucu uz Lizumu, kur par skolas direktoru tolaik strādāja Pēteris Bērziņš. Pārnakšņošanai viņš man sākumā ierādīja vietu skolas klasē, vēlāk dzīvoju kopā ar skolotāju Margaritu Češļu. Nedaudz vēlāk tikām pārceltas uz mājvietu ēkā, kur tagad atrodas grāmatu veikals. Tur mums pievienojās skolotāja Mirdza Kušķe ar vīru Kārli. Viņi man bija pirmie un vismīļākie darbabiedri. Vēlāk par tādiem kļuva arī Gaļina un Jāzeps Odumiņi. Pateicoties Gaļinai, es sadūšojos un 1964.gadā pievērsos studijām – iestājos Liepājas Pedagoģiskajā institūtā. Kad Gaļina aizgāja strādāt uz partijas komiteju, sāku strādāt tikai par latviešu valodas un literatūras skolotāju, pirms tam pamatskolas klasēs palīdzēju apgūt dažādus mācību priekšmetus. Daudzi labi cilvēki un labvēlīgi apstākļi man šaubu brīžos lika palikt Lizumā.
– Vai tas nozīmē, ka tomēr esat gribējusi šķirties no Lizuma?
– Nekad dzīvē neesmu bijusi ar mīkstu mugurkaulu, bet pastāvējusi par savām tiesībām un savu taisnību, tāpēc esmu piedzīvojusi brīžus, ka mēģināts no manis kā darbinieces atbrīvoties. Šodien pārliecinoši saku, ka savu darbu visus šos 50 gadus esmu darījusi godīgi, pēc labākās sirdsapziņas. Lai ietu līdzi laikam un prasībām, esmu apmeklējusi latviešu valodas un literatūras skolotājiem organizētos izglītojošos kursus, jo šobrīd šo mācību priekšmetu mācu tikai 12.klasei. Esmu apņēmusies, ka skolā strādāšu līdz 70 gadiem, tāpēc manī nav nostalģisku izjūtu, ka vajadzēs šķirties no darba skolā. Šim brīdim sevi esmu morāli sagatavojusi. Četrpadsmit gadus man nav arī audzināmās klases.
– Esat strādājusi ar dažāda vecuma bērniem, ar kuriem bijis vieglāk?
– Pēdējos gados ar vidusskolas vecuma jauniešiem noteikti strādāt ir vieglāk. Man ir patīkami strādāt un pūlēties, ja to pašu saņemu pretim no skolēniem, ja arī viņiem ir vēlēšanās kaut ko sasniegt, uzzināt arvien kaut ko jaunu. Priecājos, ka man ir izveidojies zelta fonds, kur īpaši meitenes uzrāda labas zināšanas latviešu valodā un literatūrā. Esmu pārliecinājusies, ka vairāk strādā tie skolēni, kuri izvirzījuši mērķi, ko vēlas sasniegt. Ir jaunieši, kuri dažkārt paceļ šo mērķa latiņu tik augstu, ka paši nobīstas. Ar interesi sekoju absolventu turpmākajām gaitām, īpaši, ja viņi ir bijuši manā audzināmajā klasē.
– Cik liela nozīme latviešu valodas apguvē ir dabas dotam talantam?
– Ļoti liela, bet tādu skolēnu nav daudz. Esmu pārliecinājusies, ka ar šo talantu apveltītajiem pat pieturzīmes teikumos nerada problēmas. Viņi tās pareizi saliek pēc izjūtas. Ir skolēni, kuriem mācīdams neko neiemācīsi. Diemžēl šodien ne visi skolēni prot tēlaini izteikties. Šīs spējas piemīt tiem, kuriem ir šis dabas dotais talants, vai arī tiem, kuri daudz lasa. Nevar aprobežoties tikai ar sēdēšanu pie datora. Arī tas, ka skolēnu zināšanas tiek pārbaudītas tikai rakstveidā, valodu neattīsta. Ir jādod iespēja cilvēkiem izteikties mutiski. Arī skolēnu zināšanu vērtējums ar “i” un “n” man nešķiet pareizs. Burtnīcās es tomēr lieku atzīmes. Ko izsaka ieraksts “i”, ja tas ir vienāds skolēnam, kura zināšanas tik tikko iespējams novērtēt ar četrām ballēm, un skolēnam, kurš ir pelnījis deviņas un desmit balles? Šodien 9. un arī 12.klasi iespējams beigt, neizlasot nevienu daiļliteratūras darbu. Agrāk skolēniem bija jāraksta domraksti un jāizsaka savs vērtējums par konkrēta rakstnieka stāstu, dzeju vai romānu. Varu teikt, lai izlasa grāmatu, bet nelasīs. Tāpēc, lai radītu kaut nelielu interesi par kādu literāru darbu, es visas televīzijā translētās teātra izrādes, dokumentālās filmas, sarunas ar populāriem sabiedrības cilvēkiem esmu ierakstījusi videokasetēs. Septiņos gados ir izveidojusies liela kolekcija, jo mans interešu loks ir plašs. Aktīvi interesējos par visu un vēlos šo interesi raisīt arī skolēnos.
– Kāda ir jūsu attieksme pret jaunvārdiem, kas arvien vairāk iefiltrējas latviešu valodā?
– Esmu to pretiniece. Man ir absolūti nepieņemami, ka tagad presē skolēnus esam sākuši dēvēt par izglītojamajiem. Gadiem ilgi no paaudzes paaudzē visiem ir bijis skaidrs, kas ir skolotājs, skolēns un skolnieks. Saprotu, ka, piemēram, informātikā bez angļu izcelsmes vārdiem neiztikt, bet tas, ka pat vārdu “autobiogrāfija” aizstājam ar svešvārdiem, man nav pieņemami. Mums ir jāgodā un jāizsakās savā dzimtajā valodā. Man nepatīk arī daudzas mācību grāmatas, piemēram, 12.klasei domātajā mācību grāmatā pārāk liela nozīme pievērsta ārzemju autoru darbiem, latviešu autoru daiļrade tiek atstāta mazākumā. Es cenšos lielāku uzmanību veltīt mūsu autoru darbiem.
– Kā jūs pati sevi raksturotu?
– Vienmēr dzīvē esmu gājusi ar labo, neesmu bijusi barga skolotāja, bet centusies ikvienā jautājumā un problēmā rast sapratni, lai kāda tā būtu. Bieži vien tie skolēni, kas bija lielākie palaidņi, dzīvē ir bijuši mans lielākais atbalsts. Vairāki mani bijušie skolēni tagad ir mani kolēģi. Vēroju viņu darbu un klusībā priecājos, ka viņi tāpat kā es vienmēr cenšas savu pienākumu veikt tik labi, cik vien iespējams. Vienmēr esmu paturējusi prātā patiesību, ka manas neizdarības dēļ nekādā gadījumā nedrīkst ciest citi. Cik esmu pratusi un spējusi dot audzēkņiem, tik esmu devusi. Diemžēl šodienas sabiedrībā daudzkārt šī pienākuma apziņa ir nonivelēta.
– Vai pati skolotājas profesiju savulaik izvēlējāties apzināti?
– Mani vecāki bija zemnieki ar četru klašu izglītību, bet viņi vienmēr ir atbalstījuši mūsu vēlmi mācīties. Mamma stāstīja, ka pirmajā skolas dienā, pārnākot mājās, es esot teikusi, ka noteikti būšu skolotāja. Man ļoti patika lasīt grāmatas. 12 vasaras, ganos ejot, lasīt varēju pēc sirds patikas. Mamma strādāja fermā, tāpēc man nav sveši lauku darbi. Pamatskolas 7.klasi beidzu kā teicamniece un grasījos iestāties Cēsu Skolotāju institūtā, bet togad audzēkņus neuzņēma, tāpēc iesniedzu dokumentus Cēsu vidusskolā. Saslima mamma, tāpēc vecāki ieteica izraudzīties tādu mācību iestādi, ko pabeidzot varētu sākt pati pelnīt. Tā arī ar velosipēdu mēroju ceļu no Raunas uz Valmieru, lai mācītos. Ja būtu ļauts otrreiz izvēlēties arodu, tad atkal kļūtu par skolotāju, lai gan uzskatu, ka šodien skolotāja darbs netiek novērtēts. Es pat nezinu, kādu citu darbu varētu strādāt.
– Ne jau tikai darbs skolā ir jūsu dienas piepildījums, īpaši vasarā?
– Man jau septiņus gadus par visu ir jāgādā pašai, jo nomira vīrs. Nezinu, cik ilgi vēl spēšu uznest malku trešajā stāvā. Atceros, bija laiks, kad skolotāji tika nodrošināti ar malku. Ir arī mazs dārziņš, kur izaudzēju nepieciešamo, ir ogu krūmi un puķes. Siltumnīcā gatavojas tomāti un briest gurķi. Bieži vien domāju, cik man labi, jo neesmu ne no viena atkarīga, ne arī kādam parādā. Es nejūtos vientuļi nelielajā dzīvoklītī. Arī draudzeņu, kas katru dienu nāktu mani apciemot, nav. Es pat to negribētu, jo savā būtībā esmu azartisks cilvēks. Katru mēnesi atrisinu krustvārdu mīklas deviņos mīklu žurnālos un aizsūtu. Neko lielu neesmu laimējusi, tomēr dullojos ar “Super Bingo”, apmēram simts reizes esmu zvanījusi spēlei “Zelta drudzis”, daudz lasu.
– Ko jūs ieteiktu izlasīt visiem cilvēkiem?
– Rūdolfa Blaumaņa darbus.
