“Lai dzīvo demokrātija, lai dzīvo tā!” Tas atskan kā sveiciens, ienākot Jēcim mūsu sētā. “Sveiks, kaimiņ, nu kā sviežas pēc referenduma?”
“Oi, Jēcīt, solīdi, kas vainas! Ko nu mēs cilāsim dūres pēc kautiņa. Labāk būsim varai paklausīgi, kas par to, ka dažreiz tā mums parāda figu vai citu nepārprotamu žestu. Ļoti daudzi no mums domā, ko nu es, es jau neko, lai paliek, kā ir, nekas jau nemainīsies. Labāk dīķī pazvejošu zivis, jaunākie – uz baļļuku, sporta spēlēm. Sports ir populārs, tāpat kā dziedāšana. Dziedi, un visas domas būs dziesmā, danco, nedomā ne par kādiem tur grozījumiem likumā, lai domā citi. Nu un tie citi domā, kā to likuma punktu pagriezt, lai pašiem kaut kas vairāk atlektu. Vai tad netiek paaugstinātas algas, pensijas, tas jau nekas, ka visu apēd inflācija. Cenu kāpums vairs reti kuru pārsteidz. Letiņš ir apbrīnojams radījums. Ja viens kaimiņš slīks, divi priecāsies: re, kā aiziet dibenā, mēs vēl varam savilkt kopā galus, bet viņš nemācēja. Celsim atpūtas namus, gaidīsim, kad mūs apciemos ārzemju tūristi. Izdzīvosies, izseksosies, mēs pēc tam savāksim prezervatīvus, sakopsim namus un gaidīsim nākamos. Jo, lūk, špices vīri uz to mudina. Vajag atmest nodarbi ar lauksaimniecību un pievērsties tūristu sagaidīšanai. Tie mācēs novērtēt mūsu lokanās muguras un skaistās meitenes.”
“Zini, es daļēji piekrītu tavam teiktajam. Mani gandarī tas, ka Zatlera kungs pateicās par piedalīšanos referendumā,” Jēcis turpina, “pateicās jau pateicās, bet, vai kaut kas notiks ar tiem grozījumiem, viens debesu tēvs vien zina. Jo, lūk, tie 40 % neko nevarot ietekmēt, vērā gan jāņemot, – un viss. Kā redzi, katrs to demokrātiju saprot citādāk un arī atšķirīgi strādā. Nu kā tai krievu fabulā “Līdaka, gulbis un vēzis” – vezumu vilka katrs uz savu pusi un ne tikai. Paskaties, kā Ventspils galva staigā labā ancukā, solīdā šlipsē, uzstājas preses konferencēs, gatavojoties nākamās Saeimas vēlēšanām, protams, vismaz deputāta rangā. Tiesas atkal lemj, kura no tām tiesās Lemberga kungu par īpaši lielos apmēros ņemtiem vai nu dotiem kukuļiem. Mums atliek tikai minēt, kas ir kas un kurš zaudēs, kurš uzvarēs. Un vai no tā visa tautai kāds labums? Algu paaugstinājums skolotājiem tiek viļāts kā karsts kartupelis, kur nu vēl mediķi! Kur cenas gāzei, kurināmā problēmas, autobusu maršrutu izmaiņas, cenu kāpums vietējo maršrutu autobusos. Un tā bez gala pāri mūsu galvām līgo melnie mākoņi. Kaut kad gaišāks nav saskatāms.”
“Jēcīt, nemuldi, redzi, Gulbenes pievārtē būvē jaunu asfalta rūpnīcu, nu mūsu ceļi un celiņi pat uz kapsētu tiks asfaltēti.”
Jēcis atkal rūc: “Jā, jā, ja tikai būs nauda un būs kur ņemt izejvielas.”
Lūk, tāda bija mūsu saruna – sirsnīga, karsta kā jau kaimiņiem.
