Pagājušajā nedēļā mani šokēja ziņa, ka Rīgā kāds vīrietis no daudzdzīvokļu mājas astotā stāva pa logu izmetis suni. Vīrietis, kurš ir bijis alkohola reibumā, ir aizturēts un ļoti jācer, ka saņems arī pienācīgu sodu, taču dzīvību sunītim tas, protams, vairs neatdos.
Nupat notiesāts arī kāds Valkas rajona iedzīvotājs par suņa slepkavību – pakāršanu mežā. Tiesa šim varmākam piespriedusi 160 stundas piespiedu darba. Šādu gadījumu, kad cilvēki cietsirdīgi izturas pret saviem mājdzīvniekiem, ir ļoti daudz. Arī mēs “Dzirksteles” redakcijā nereti esam saņēmuši mūsu lasītāju zvanus par novārtā atstātiem dzīvniekiem. Šādos gadījumos, protams, jāvēršas attiecīgajos dienestos, taču man šķiet, ka cilvēkiem arī pašiem vispirms vajadzētu aizdomāties, vai mājdzīvnieks viņiem tiešām ir vajadzīgs. Dzīvnieks, protams, sniedz ļoti daudz skaistu un priecīgu brīžu, taču tas prasa arī pietiekami daudz rūpju. Vispirms ir jāpadomā par to, vai cilvēks spēs pietiekami labi rūpēties par dzīvnieku, spēs viņam nodrošināt labus dzīves apstākļus, vai viņam pietiks līdzekļu barības iegādei, dzīvnieka vakcinācijai un medicīniskās palīdzības sniegšanai, ja tā būs nepieciešama. Tad arī dzīvnieciņi nebūs jāizmet ārā, kad tie būs kļuvuši par apgrūtinājumu. Tikai cilvēks spēj parūpēties par dzīvniekiem, turklāt mēs esam atbildīgi par tiem, kurus esam pieradinājuši. Dzīvnieki ir mūsu mazākie brāļi. Nodarīt pāri viņiem ir tas pats, kas sagādāt ciešanas kādam cilvēkam.
