Pārdesmit vēstuļu lappuses sasteigtā rokrakstā liek man aizrauties kā piedzīvojumu romānu lasot. Tās ne tikai stāsta, bet liek dzīvot līdzi – aizturēt elpu, smagi nopūsties, notraukt asaru… Tas nebūs stāsts par Brīnumputna meklētājiem. Drīzāk par tās maizes sūrumu, kuru nākas baudīt darba meklētājiem ārzemēs. Par pāris mēnešiem Lauras dzīvē, kas noteikti nebija vieglākie…
21.novembris, sestdiena
Šodien aizsākas mans ceļš uz ārzemēm – kā vairumam latviešu, ar mērķi – nopelnīt. Došanās nezināmajā. Līdz šim nekur tālu neesmu braukusi, tāpēc brīžiem tas šķiet kā daudzsološs piedzīvojums, brīžiem kā baisa realitāte. Baisa, jo esmu izvēlējusies Kipru, bet par to ir gadījies dzirdēt daudz biedējoša – par to meiteņu likteni, kas Kiprā nokļūst suteneru gūstā. Protams, ir arī citi stāsti un citas pieredzes, tāpēc gribas ticēt labajam un iespējām. Arī šeit, Latvijā, taču pietiek noziedznieku…
Ceļā mani pavada cerība, ka šis lēmums spēs sakārtot manas dzīves finansiālo pusi, lai pēc gada bez rūpēm varētu atgriezties mājās, lai varētu apzināties, ka man ir savs dzīvoklis bez parādiem, ka varu atļauties pabeigt augstskolu, nemitīgi neaizņemoties naudu.
Kāpēc es vispār tā izlēmu? Aptvēru, ka mana un mammas nelielā alga nespēj atrisināt tās problēmas, ar kurām mūs pārbauda Liktenis. Sapratu, ka arī mani gaida darbs ārzemēs.
Daudz un dažādas pamācības uzklausījusi, Rīgā atradu firmu, kas spēja piedāvāt iespēju braukt gandrīz vai tūlīt un par man pieņemamu iemaksu. Lai arī par Kipru bija nācies dzirdēt dažādus stāstus, drošības sajūtu deva firmas starpniecība. Darbs viesnīcas bārā šķita pieņemams un arī apsolītā samaksa gana liela. Viss rādījās droši un pareizi, vēl jo vairāk tāpēc, ka nebraukšu viena – šajā pat dienā uz Kipru dosies vēl trīs jaunieši.
Nu jau sēžam lidostā, pagaidām divatā. Ap 6.00 nododam lielo bagāžu un dodamies uz pasu kontroli. Kājas kā notirpušas, stīvas, domas riņķo kā lapsenes, gatavas dzelt pašai par pārsteidzīgiem lēmumiem. Priekšā stāvošais nezināmais baida arvien vairāk. Uzgaidāmā zāle iedarbojas vēl nomācošāk. Tikai šobrīd saprotu, ka īstās izmaiņas dzīvē sākas ar šo brīdi. Tomēr atpakaļ, uz mājām, negribas, liekas – lai nu kā, turpmāk ir jābūt labāk. Citiem taču tā notiek! Un kā gan tas izskatīsies, ja tagad pārdomāšu?
Atskan paziņojums par iekāpšanu. Rīga – Prāga.
Tā kā lidoju pirmoreiz, visu apkārt notiekošo vēroju ar lielu interesi. Cenšos smaidīt un priecājos, ka bailes ir atkāpušās. Pēc agrajām brokastīm izdodas iemigt, tāpēc nosēšanos pat nemanu.
Prāgā sniegs un putenis. Uz Kipru izlidošana vēlu vakarā. Lidostas kafejnīca mūs sagaida ar naudas maiņas problēmām, kam vēl neesam gatavi.
Bezdarbībā domas atkal sāk baidīt, kaklā kāpj smacējošs kunkulis. Nez kāpēc prātā iezogas doma: negribas, lai mani lidostā sagaida kāds nezināms grieķis. Gan jau pati kaut kā, kopā ar tiem trim latviešiem, kas, kā zinu, šajā lidmašīnā ceļo uz Kipru. Pašreiz redzu tikai divus no viņiem, un tie izskatās tikpat nobijušies un nerunīgi kā es. Esmu gan sazinājusies arī ar dažiem latviešiem Kiprā, – vai nu gluži tie neizlīdzētu pirmajās dienās?
Uz brīdi iesnaužos, bet tad no snaudas pamodina spēcīgas gaisa bedres. Stjuarte aicina piesprādzēties, kas bailes manī dara vēl lielākas. Viņa paskaidro, ka laukā ir liela vētra, zibens un stiprs vējš. Nelabuma sajūta un sirds trīsas sliktajām nojausmām liek augt augumā.
22.novembris, svētdiena
Kādu stundu pēc pusnakts nolaižamies Larnakā. Gaiss smacīgs un mitrs. Bagāžu saņēmuši, visi satiekamies pie ārdurvīm. Sagaidītājus nemanām. Spriežam, ka esam piešmaukti, ka nevajadzēs šķirties un savu laimi varēsim „kalt” kopā. Par atgriešanos nedzirdu ne vārda.
Pēc nepilnas pusstundas tomēr ierodas sieviete, kas stādās priekšā kā Svetlana un krievu valodā aicina mūs sekot uz mašīnu.
Ieraugot auto, diez ko omulīgi nejutos: liels, melns džips, tumši stikli, ādas sēdekļi, pie stūres Kostas – iespaidīgs dūšīgs grieķis, melniem gariem matiem, melnā mētelī un kovboja kurpēs. Sakraujam bagāžu un dodamies ceļā. Prāts pārņemts ar minējumiem par to, kas notiks tālāk.
Pie kādas viesnīcas Svetlana palūdz izkāpt diviem puišiem, bet es un Jānis paliekam mašīnā. Abi klusi un nobijušies.
Uz kurieni mūs vedīs? Neko runīgi mūsu sagaidītāji nav, braucam klusēdami. Aiz muguras paliek pilsētas ugunis, un tas mani satrauc vēl vairāk. Vēroju aiz loga tumsā tikko samanāmos kalnus un domāju: ja kas, te ir grūti pat aizbēgt…
Piebraucam pie kādas ēkas, kas tumsā atgādina milzu šķūni bez logiem. Metāllūžņi, vecas mašīnas – iespaids visai nožēlojams. Nobīstos ne pa jokam. Sieviete mudina kāpt laukā. Kad nu arī es veru mašīnas durvis, man liek palikt. Pa logu vēroju, kā Jānim ierāda ceļu uz šķūni. No sarunas saprotu, – viņa darbs būs metināt, skrūvēt, remontēt mašīnas. Dzīvojamo ēku tumsā nemanu. Zinu, ka viņam ne centa pie dvēseles, ne kredīta telefonā, ne kā ēdama rezervē. Kādu brīdi esmu aizņemta ar līdzjūtīgām domām par viņu un aizmirstu bažīties par sevi. Esmu jau kādus 10 – 15 km no pilsētas.
Tad mani uzrunā sieviete: esot izmaiņas. Tajā vietā, uz kuru esmu atbraukusi pēc firmas līguma, strādnieki vairs neesot vajadzīgi. Tagad man būšot jāstrādā citā pilsētā un citā darbā.
Kā – citā darbā? Bet līgums ar firmu? Prātā uzreiz sarosās visi baismīgie stāsti par meiteņu likteņiem ārzemēs. Domās vēl gan mierinu sevi – varbūt veltīga trauksme… Var taču būt arī patiešām normāls darbs. VAR būt arī tā!
Uz manu jautājumu, kas par darbu man tagad paredzēts, viņi uzreiz neatbild, bet kādu laiku grieķiski sarunājas savā starpā.
Jau esam uzsākuši braucienu, kad saņemu atbildi: darbs pabā – krogā, kur pavisam strādā piecas meitenes, un tam seko īss manu pienākumu apraksts: kad bārā ierodas klients, meitenei pie viņa jāpieiet un jāapjautājas – kā klājas, kā sauc, tad jāiepazīstas, tad viņš pasūta, ko vēlas. Ja klientam meitene iepatīkas, viņš meitenei uzsauc dzeramo. Pēc tam, protams, meitenei jāturpina saruna ar klientu, un par to viņa saņem labu algu.
Ha, cik nevainīgi! Jau esmu dzirdējusi, ka beigties tas var visādi…
(Turpmāk – vēl)
