(Turpinās no 14.augusta)
Tāpat esot arī ar darbu aiz bāra letes. Ja atnāk klients un aicina apsēsties sev blakus, tad pēc īsas sarunas viņš var prasīt un darīt visu, ko vēlas un darīt visu ko vēlas.
Vai tiešām vēl atrodas kāda, kas notic tam, ka viss beidzas ar sarunām?
No Svetlanas uzzinu, ka sākumā saņemšu minimālo algu, bet – klienti maksājot labas dzeramnaudas…
Jādzīvo gan būs virs paba, kopā ar citām meitenēm. Pie tam – meitene, kas strādā pabā, nedrīkst satikties ar draugu un brīvajā laikā kaut kur iet. Pareizāk – viņai tāda nemaz nav.
Iepriekšējo baiļu sajūtu nu pārņem dusmas. Paceļu balsi: tāda runa Rīgā firmā nebija, esmu braukusi, lai strādātu trīszvaigžņu restorānā! Viņas piedāvāto darbu nevēlos, lai ved mani atpakaļ uz pilsētu, kur palika divi latviešu puiši.
Tad balsi paceļ Kostas: ja es psihošot, es vispār nekur netikšot, aizvedīšot mani uz kādu vēl drausmīgāku vietu un tur ieslēgšot. Pasi atņemšot, kalnos atstāšot, lai turki mani savācot.
Vienalga! Labāk izvēlos izkāpt un pieprasu, lai mani tūlīt laiž laukā. Tas nekas, ka lietus gāž, apkārt kalni, gar šosejas malām tikai klintis. Tobrīd nedomāju, kā panestu bagāžu, bet ticu – gan jau galā tiktu. Piedraudu zvanīt uz darbiekārtošanas firmu, uz policiju un visu izstāstīt. Kostas “iziet no rāmjiem” pavisam.
Par laimi, notikumu virzību savās rokās ņem Svetlana un iesaka visiem nomierināties. Kamēr viņi savā starpā grieķiski strīdas un spriež, man birst asaras… Iespiežos mašīnas stūrī un paslepus izvelku telefonu. Pirms tam to biju izslēgusi – ka tik vēl neatņem. Labi, ka biju izpētījusi, kā ar Okarti piezvanīt ārzemēs. Mēģinu sazvanīt vienu no puišiem viesnīcā. Par laimi, izdodas. Drebošā balsī Vilnim čukstus saku: laikam esmu iekūlusies nepatikšanās. Ja 30 minūšu laikā nedodu ziņu, lai obligāti zvana uz policiju. Un uz darbiekārtošanas firmu! Lai nolamā trīsstāvīgiem vārdiem!
Viņš, laikam jau no šoka neko nesaprazdams, tik vien spēj, kā atbildēt – jā… Telefonu atkal izslēdzu un paslēpju pie sevis. Nu jūtos drošāk.
Priekšā sēdošie par kaut ko beidzot ir vienojušies un nu pievēršas man. Varbūt es tomēr būtu ar mieru pamēģināt? Ja nu galīgi nepatikšot, atradīšot man citu darbu.
Es iebilstu: vēlos savu darbu un pilsētā, kas minēta līgumā. Ja tas nenotiks, iešu uz vēstniecību un sūdzēšos! Tajā pašā laikā prātā iezogas baisa doma: bet ja nu es vispār no mašīnas vairs neizkāpju? Ja nu mani iemidzina un visu atņem?
Atkal domās nolādu firmu, kas ieteica man šo līgumu un pieļāva nonākt šai ellē. Kur tad solītās garantijas?
Tikai vēlāk uzzinu, ka iepriekšējā vakarā Kostam zvanījis mans nākamais darba devējs Teo: ja tuvākajā laikā atradīšot viņa bāram meiteni, nopelnīšot 500 liras. Kostam, protams, ērtāk lietas izkārtot pa savam un viegli nopelnīt, jo līgumā minētās viesnīcas zaudējums ir tikai 200 liras.
Tikmēr Svetlana apsolās parunāt ar šefu, lai man ierāda citu darbu, ne ar vīriešu apkalpošanu, bet – trauku mazgāšanu un telpu uzkopšanu. Man neesot iemesla uztraukumiem. Daudz gan tam neticu, bet – jūtos ieguvusi laiku.
Iebraucam pilsētā. Īsti nesaprotu, kur mani ved, jo ilgi riņķojam pa pilsētu. Cenšos ielāgot kādas norādes. Jūtu, ka no stresa, negulēšanas un neēšanas sāp galva.
Beidzot apstājamies kādā pagalmā. Uzraksts vēsta – “pab”. Nomācošu iespaidu rada tumsa visapkārt, vien kaut kur iekšpusē skan mūzika. Drūmo iespaidu vēl pastiprina zibens uzplaiksnījumi un lietus. Tad pamanu, – otrā un trešā stāva logiem aizvērti slēģi. Jūtos kā šausmu filmā un gaidu, kad parādīsies īstie zombiji. Apņemos nekāpt laukā. Lai dara ar mani, ko grib!
Tad atveras mājas durvis un pagalmā iznāk spilgti krāsota sieviete gados, paņem manu somu un laipni aicina iekšā. Visi pret mani izturas nogaidoši un pieklājīgi, solot, ka man nekas nenotiks, tāpēc – ceļos un sekoju.
Dzirdu, kā aiz manis skaļi aizveras durvis. Gluži tāpat kā gurst kājas, gurst arī domas. Mierina doma, ka mani dokumenti un telefons joprojām ir pie manis.
Pa šaurām kāpnēm uzkāpjam uz trešo stāvu, mani ieved kādā priekštelpā, kur ieraugu sešas meitenes. No pirmā acu uzmetiena saprotu – vieglas uzvedības sievietes. Dažas no viņām izskatās pavisam vulgāras un nolietojušās.
Nepalikšu šeit! Atdodiet manu somu, es gulēšu uz ielas!
Bet Kostas paņem manu bagāžu un aicina sekot – ierādīšot man istabu. Pašai savu. Istaba maza, divas divstāvīgas gultas un skapis. Sieviete cenšas mani mierināt, iesaka mierīgi izgulēties, paēst un nākamajā dienā pēcpusdienā būt gatavai darbam pie trauku mazgāšanas.
Saprotu, ka vēl ilgi negulēšu un neēdīšu, – ne šādos apstākļos!
Tad viņi aizbrauc. Tā vienkārši, bez jaunas iespaidošanas un pārliecināšanas. Pie manis ienāk pāris meitenes un cenšas mierināt: viss būs labi, arī mums sākumā gāja tāpat, bet, re, kā dzīvas un laimīgas.
Ha, laimīgas gan! Esmu tik izmisusi un nikna, ka visas aizdzenu prom.
Tad mani pārņem bailes, – vai tikai kādai nav likts mani ieslēgt istabā?
Sabāžu slēdzenē visādas drazas, tad vēl apstrādāju ar superlīmi. Ieslēdzu telefonu un atkal zvanu Vilnim. Solos sagaidīt, kamēr ēkā viss nomierinās, un tad mēģināt izzagties laukā. Tobrīd nesatraucos par to, ka nav ne jausmas, kur esmu un uz kuru pusi man jādodas. Gan jau.
Dīvainā kārtā, šis stāvoklis manī rada nervozu jautrību, un tieši tobrīd mani sazvana mamma. „Kā tev, meitiņ? Ļoti uztraucos par tevi!” – „Viss kārtībā, esmu jau istabā, vakarā jau varu sākt strādāt. Piezvani no rīta, šobrīd nevaru sarunāties,” atčukstu. Negribas, lai citas dzird, ka esmu nomodā.
Beidzot esmu sagaidījusi to brīdi, kad mājā viss apklusis. Ir septiņi no rīta un visas devušās pie miera. Pametu lielo somu un klusiņām izzogos no istabas. Paldies Dievam, pēc nelielām pūlēm arī ārdurvis izdodas atvērt. No laimes, ka esmu tikusi laukā, uzreiz jūtos labāk.
Ir agrs rīts, pilsētā valda klusums. Ilgi staigāju, līdz satieku kādu sievieti, kurai jautāju ceļu uz lidostu. Ticu, ka no turienes atrastu arī puišus. Bet mani nesaprot – “english – no!”.
Kad beidzot kāds mani saprot, uzzinu, kur jāmeklē taksometrs. Dodos uz centru un minu – ar kādu valūtu tur varēs norēķināties. Kur tik agri no rīta samainīt naudu uz Kipras mārciņām?
Par laimi, atrodas kāda izpalīdzīga vietējā sieviete, kas ne tikai dod padomu, kur samainīt naudu, bet arī palīdz to izdarīt. “Poso kani?” (“Cik maksā?”) ir pirmie vārdi, kurus iemācos grieķiski un vēlāk lietoju it bieži.
Pajautājusi, vai nevar vēl kā palīdzēt, sieviete aptur taksometru un novēl man laimīgu ceļu. Tas noderēs, jo tik vien zinu, ka gribu nokļūt atpakaļ Larnakā. Vietā, kur Kiprā sākās mans ceļojums. Tad meklēšu tālāk.
Tikmēr piezvana mamma un nu varu viņai pateikt ko vairāk, bet – joprojām ne visu. Zinu, kā viņa uztrauksies un sūtīs man naudu, lai braucu mājās. Pagaidām palūdzu vien papildināt manu Okarti, lai atkal varu sazināties ar paziņām Larnakā.
Nu varu sazvanīt puišus un pajautāt viesnīcas nosaukumu. Par to, kas no nosaukuma palicis, nododot no mutes mutē, taksometra šoferis tikai rausta plecus. Plecus rausta arī citi. Saprotu, ka kaut kas nav pareizi. Abi puiši slikti zina angļu un pavisam ne grieķu valodu – varbūt vaina tur?
Zvanu viņiem vēlreiz, bet pie lielākas skaidrības netieku. Jau esmu pamanījusi – izlasāmi ielu nosaukumi Kiprā ir liels retums.
Kādu brīdi ļaujos izmisumam – atslīgstu pret telefona būdiņu un ļauju plūst asarām. Te blakus piestāj divi palestīnieši – varbūt varot palīdzēt? Sniedzu viņiem lapiņu ar viesnīcas nosaukumu. Jā, viņi zina, kur tas esot, bet – patālu, ar kājām neaiziešot, varot aizvest. “Poso kani?” Neko nemaksā.
Pēc visa piedzīvotā nejūtos droša kāpt viņu mašīnā, bet tajā pašā laikā – vai gan daudz vairs ko zaudēt? Pa ceļam iepazīstamies tuvāk. Viņi Kiprā jau trešo gadu, ja vajagot vēl palīdzību, lai droši zvanot.
Kad pēc pusstundu ilgas vizināšanās apstājamies pie kādas ēkas, saprotu, – tā nebūt nav tā vieta, kur puiši izkāpa naktī.
(Turpmāk – vēl)
