“Kas tad to varēja iedomāties, ka es tik ilgi nodzīvošu?” iesmejas Valija Jēkabsone, jautāta par sajūtām, tuvojoties mūža gadsimta slieksnim.
Lai gan rīt viņai apritēs jau 99 gadi, joprojām spilgtā atmiņā saglabājušies dzīves laikā piedzīvotie mirkļi – tie tiek izstāstīti ar apskaužamu precizitāti, turklāt tik saistošā stāstījumā, ka varētu klausīties stundām. Kaut gan veselības dēļ ikdiena pavadīta gultā, Valija ar televizora, radio un preses starpniecību aktīvi seko līdzi visam, kas notiek ārpus dzīvokļa sienām. Garām netiek laistas ne rīta pārraides, ne mīļākie seriāli, ne ar politiku saistītie notikumi, kas viņai esot sevišķi tuvi.
Valija atklāj, ka joprojām ar interesi lasa laikrakstu „Dzirkstele”, kaut nu jau ilgāku laiku dzīvo Alūksnē. „Tā ir avīze no jaunības dienām,” viņa skaidro. Sarunas gaitā atklājas, ka Valija dzimusi Annas pagastā, vēlāk ar vecākiem pārcēlusies uz tagadējo Jaunannu, kur māte strādājusi par vešerieni pie dzirnavu saimniekiem. Dažus gadus vēlāk par mājvietu kļuvusi Kalniena, bet pēc tam – Stāmeriena, kur nodzīvoti 13 gadi un pavadīta visa jaunība.
Baroneses Volfas paspārnē
Stāmerienā viņa pabeigusi skolu un sākusi darba gaitas pilī. „Pilī ienācu reizē ar hercogu Džuzepi (itāļu rakstnieks Džuzepe Tomazi di Lampeduza – I.B.) – viņš kā viesis un es kā kalpone,” smej Valija, kas Stāmerienas pilī par istabmeitu nostrādājusi piecus gadus. Lai gan kopš tā laika pagājuši gandrīz 80 gadi, viņa joprojām atceras pilī kūsājošo dzīvību – istabu iekārtojumu, dažādas sadzīves ainiņas, ārzemju viesus un pat baronu telefona numuru, ko apzīmējis skaitlis 11. Valijas saimnieki bija baronese Aleksandra fon Volfa un viņas vīrs Andrejs Pilara fon Pilhau. Tieši baronese izcēlusies ar savu labo attieksmi pret kalpotājiem. “Vaļa milaja (mīļā Vaļa – I.B.),” tā viņa mīļi uzrunājusi savu istabmeitu. Baronese prata vairākas valodas, tostarp krievu un vācu.
„Tas bija ļoti interesants laiks,” atzīst Valija. Pats barons vairāk dzīvojis Rīgā, Stāmerienas pilī parādījies ļoti reti, laikam jau laulība nebija īpaši saskanīga.
Valija atceras, ka baronesei bija nolīgta laika kavētāja, kas par prieku viņai spēlējusi klavieres un dziedājusi, izklaidējot arī pārējos viesus – galvenokārt tie bija itāļi, jo tieši šajā zemē sniedzās baroneses dzimtas saknes. Valija nezina, vai šajos vakaros plauka baroneses un itāļu rakstnieka mīlestība, taču viņa piemin, kā drīz baronese no sava igauņu barona izšķīrusies un tūlīt apprecējusies ar slaveno rakstnieku.
Valija smej, stāstot, kā “svēpinājuši hercogu”. Stāmerienas pili tolaik turpināja atjaunot pēc postījumiem Pirmā pasaules kara laikā, tādēļ arī par siltumu vajadzējis rūpēties dažādos veidos. Reiz hercoga istabu mēģināts sasildīt ar degošas lampas palīdzību. Kamēr visi vēl nebija devušies pie miera, lampa uzmanīta, bet, tiklīdz aizgājuši gulēt, lampa sākusi kūpēt un istaba kļuvusi melna no dūmiem. “Pēc tam mēs – kalpotāji – smējāmies, ka hercogs izsvēpināts no istabas,” saka Valija.
Ar līdzīgām atmiņām Valija varētu iepazīstināt vēl un vēl. Tieši šo atmiņu dēļ Valija ne reizi vien vesta uz Stāmerienas pili, lai pastāstītu par laiku, kad viņa tur kalpojusi, jo jau kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem viņa ir vienīgā dzīvā vēstures lieciniece. Jautāta, kāda ir sajūta, viesojoties pilī, kur savulaik bijušas viņas mājas, Valija kā sapņodama nosmaida – tā esot lieliska.
Mājas dzelzceļa malā
Darba gaitas Stāmerienas pilī Valijai beigušās līdz ar ieiešanu precētas sievas kārtā. Vīrs Edvards bijis dzelzceļnieks, tāpēc arī turpmākie gadi pavadīti, dzīvojot dažādu Gulbenes – Alūksnes bānīša staciju tuvumā. „Viss mūžs man vijies tikai gar dzelzceļa sliedēm,” viņa saka. Pēc kāzām 1935.gadā Valija pārcēlusies uz Alūksni, kur vīrs saņēmis paaugstinājumu darbā, kļūstot par brigadieri. Sešus gadus vēlāk par mājām kļuvusi Umernieku stacija, tad no 1958. līdz 1980.gadam Papardes stacija, bet pēdējie desmit gadi, pirms pārcelšanās pie dēla Jāņa un viņa dzīvesbiedres Valentīnas, atkal pavadīti Umerniekos.
„Man bija 80 gadi, kad beidzu strādāt,” lepni saka Valija. Stacijās, kur viņa dzīvojusi, veikusi apkopējas pienākumus – kurinājusi, tīrījusi, rakusi sniegu, lai uzturētu apkārtni sakoptu. Savukārt, kad spēki sākuši zust un ar veselību kļuvis švakāk, palīgā nedēļas nogalēs braukuši mazbērni, līdz 1990.gadā darba gaitas beigtas un viņa pārcēlusies uz dzīvi pie dēla Alūksnē. Kur viņai paticis dzīvot vislabāk? „Laikam jau Papardē,” pēc maza pārdomu brīža atklāj Valija. Tā bijusi iemīļotākā vieta arī visiem viņas piederīgajiem. Tiesa, tagad tur dzīvot viņa neparko negribētu, jo toreiz atšķirībā no mūsdienām nav bijis nekādu baiļu atrasties vienai mazapdzīvotā apkaimē. Vīrs aizbraucis komandējumā, bērni devušies uz skolu, bet viņa palikusi viena pati.
Paveicies ar cilvēkiem apkārt
Labi un atsaucīgi cilvēki apkārt viņu pavadījuši visu dzīves laiku. „Ar tiem man tiešām ir paveicies,” viņa piebilst. „Kaut arī visu mūžu esmu bijusi kalpone, nekad neesmu izjutusi, ka būtu no sabiedrības atstumta.”
Dzīvojot Stāmerienā, viņa dziedājusi korī un dubultkvartetā, kā arī spēlējusi teātrī. Lai gan pēc apprecēšanās šādām aktivitātēm laika vairs nav atlicis, kopā ar vīru devusies gandrīz uz ikvienu sarīkojumu, kas noticis tuvākajā apkaimē. „Lai kādi tie saieti bija, visur mūs aicināja. Mēs tur bijām neiztrūkstoši,” atceras Valija. Tāpat nelaista garām iespēja piedalīties vietējo bibliotēku rīkotajos pasākumos vai noskatīties kādu filmu. „Umerniekos pat! Vienmēr, kad kaut kas bija – vai nu kinīši, vai kas – visi nāca uz staciju un teica: nu, Jēkabsonu māt, tagad būs tāda un tāda filma vai tāds un tāds pasākums.”
Arī šobrīd sabiedriskie sarīkojumi ir tie, kas ienes vairāk gaišuma un prieka dzīvē. „Pēc tam es ilgu laiku par to domāju, jo tad tā gaiši un labi ap sirdi ir,” viņa saka. Prieku sagādā arī mazbērni un mazmazbērni, no kuriem jaunākajam vienā dienā ar viņas 99 gadu dzimšanas dienu paliks gads un septiņi mēneši.
