Pulkstenis rādīja astoto vakara stundu, kad visa Rankas pagasta Cīrulnieku ģimene gluži kā putnēni no dažādām pusēm tikko bija salidojuši mājās. Inese ar meitu Ausmu atbraukušas no Gulbenes, kur Ausma piekto gadu mūzikas skolā apgūst klavierspēli. Modris atvizinājis dēlu Austri no Jaunpiebalgas mākslas skolas. Visu acīs jaušams nogurums, jo diena bijusi gara un pilna ar dažādiem notikumiem.
Inese ir dzimusi rīdziniece, bet Modra dzimtā puse ir Madonas rajons. Abi smejas, ka pirms 16 gadiem satikušies un iepazinušies Smiltenes mežos, kur notikušas Latvijas daudzdienu orientēšanās sacensības “Kāpa”. Kad pēc Lauksaimniecības universitātes Mežsaimniecības fakultātes beigšanas Modris nosūtīts darbā uz Rankas mežniecību, Inese viņam sekojusi, lai būtu kopā ar mīļoto cilvēku. Abi kopā audzina dēlu Austri, kurš mācās Smiltenes ģimnāzijas 7.klasē, un meitu Ausmu, kura ir Rankas pamatskolas 6.klases skolniece. “Abi bērni ir dzimuši Rīgā ģimenes dzemdībās pie vienas vecmātes, tāpēc uzskatām, ka visi esam kopā ļoti cieši saistīti,” saka Inese.
Ļaujas dažādām aktivitātēm
Pie televizora Cīrulnieku ģimene neuzkavējas stundām ilgi, jo ir citas, daudz interesantākas nodarbes, piemēram, sporta un kultūras aktivitātes. Modris stāsta, ka savulaik aktīvi nodarbojies ar orientēšanos, gūstot labus rezultātus, piedalījies novusa čempionātos, zoles turnīros, metis šautriņas, kā arī spēlējis dambreti un šahu. Arī šodien šīs nodarbes pavisam malā nav atliktas, tomēr tām atliek mazāk laika. “Biju meistarkandidāts dambretē, lai gan turnīros pirmās vietas neizcīnīju,” atceras Modris, bet Austris steidz piebilst, ka arī viņš esot lietpratējs galda spēlēs. Ģimenes mači mājās nav retums. Savukārt Ausmai labāk patīk spēlēt novusu. Ar orientierismu, draugu mudināts, Modris sācis nodarboties trīs gadus pēc Lauksaimniecības universitātes beigšanas – 1984.gadā. Inesei un Modrim izdevies šim sporta veidam piesaistīt arī bērnus, bet šobrīd visu ir grūti apvienot. Inese piebilst, ka orientēšanās dod iespēju uzturēties svaigā gaisā, izkustēties, neliekot būt atkarīgam no citiem. “Man patīk, ka tas ir individuāls sporta veids,” atzīst Inese. Ausma mammas orientieristes talantu novērtē lietišķi: “Mamma lēnām staigā, bet tētis skrien.” Par sportisku nodarbi uzskatāma arī Ineses iesaistīšanās līnijdeju grupā “Honey”. Ģimenē liela vērība tiek veltīta arī citām prāta spēlēm. Cītīgi tiek risinātas krustvārdu mīklas un meklētas atbildes uz dažādu konkursu jautājumiem. Vairākkārt ir būts arī spēlē “Miljonārs”. Modris stāsta, ka ticis līdz desmitajam jautājumam. “Kad vajadzēja riskēt ar atbildi, tad neriskēju un otrādi,” viņš pukojas. Inese smejas, ka lielākais ieguvums no “Miljonāra” esot bijusi ģimenes atpazīstamība Gulbenē. “Piedalīties spēlē un to vērot pa televizoru ir divas atšķirīgas izjūtas. Atceros, ka es pēc pirmās spēles nespēju atbildēt ne uz vienu jautājumu, jutos kā citā pasaulē. Spēle ļāva iepazīties ar citiem cilvēkiem,” piebilst Inese.
Ģimenei katra nedēļas diena ir saplānota nevis pa stundām, bet pa minūtēm. Piemēram, trešdienas vakaros ceļš ved uz Gulbeni, jo Modris un Inese dzied Gulbenes kultūras centra jauktajā korī “Harmonija”. Starp citu, Modris ir starp tiem nedaudzajiem vīru balsu pārstāvjiem, kas “Harmonijā” darbojas vairāk nekā desmit gadus.
Visu pakārto bērnu interesēm
Vecāki visu pakārto bērnu interesēm, jo uzskata, ka ir jādara viss, lai viņus vispusīgi attīstītu. Inese stāsta, ka Ausma ar mūziku sākusi nodarboties divarpus gadu vecumā. “Laikam jau es kā mamma to gribu vairāk nekā meita, jo pati arī spēlēju klavieres,” prāto Inese. “Ausma varēs stāties Raimonda Paula vietā,“ mīļi pajoko Austris. Nav viegli pēc mācībām pamatskolā, kur meitene ne tikai apgūst mācību programmu, bet arī veiksmīgi piedalās dažādos konkursos un mācību priekšmetu olimpiādēs, cītīgi vingrināties klavierspēlē, lai divus vakarus nedēļā brauktu uz Gulbeni.
“Viņa mums ir konkursante, kas piedalās ne tikai muzikālos konkursos,” steidz stāstīt pārējie ģimenes locekļi. Ausma pērn veiksmīgi piedalījusies Latvijas Dabas muzeja rīkotajā konkursā, vairāk nekā 350 bērnu konkurencē iekļūstot pirmajā desmitniekā. Austris savukārt rāda darbus, kurus izgatavojis mākslas skolā, kurā viņš mācās trešo gadu. Zēns pats izteicis vēlmi tur mācīties. Pārsteidzošas ir viņa no metāla darinātās rotaslietas – ķēdītes, rokassprādze, gredzeni, sakta un citas. Puisis arī lieliski zīmē, bet atzīst, ka pagaidām vēl neesot izlēmis, par ko kļūt. Kas zina, varbūt par rotkali? Ausma savukārt var padižoties ar rotaslietām, ko skolā pati darinājusi no pērlītēm. Modris un Inese ik brīdi dzīvo līdzi meitas un dēla veiksmēm un neveiksmēm. Tiesa, pirmo ir vairāk. “Kā gan citādi, jo mēs taču esam viena ģimene,” piebilst Modris. Vecāki palīdz bērniem sagatavoties gan konkursiem, gan olimpiādēm, neskopojas ar atzinību par labi paveiktu darbu. “Kāpēc to nedarīt, ja es to varu un ja redzu, ka abiem ir attīstīta lieliska loģiskā domāšana. Arī klavierspēle, kurā ir vajadzīga pirkstu veiklība, attīsta prāta spējas,” skaidro Inese. Izrādās, ka viņa pati savulaik ir beigusi vidusskolu ar zelta medaļu un studējusi matemātiku, tāpēc šodien grāmatvedībai raksturīgās skaitļu virknes nekādas grūtības nesagādā. Inese kārto grāmatvedību Gulbenes 2.vidusskolas ēdnīcai un Komunikāciju projektēšanas birojam, kura vadība atrodas Rīgā. Savulaik viņa pabeigusi studijas arī Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātē. Savukārt Modris pārzina ar dabu saistītus jautājumus, jo strādā Lizuma mežniecībā par mežziņa vietnieku. “Bērni mūs abus ir novērtējuši ballēs. Ja tētim piešķirtas 11, tad mammai tikai 8,5 ballles,” smejas Inese, bet Ausma papildina, “ja tētis ir ģimenes galva, tad mamma – kakls, kas saka, ko darīt.”
Materiālais nav primārais
Cīrulnieku ģimenei patīk ceļot. Par to liecina ne tikai kopīga Latvijas apceļošana. Ir būts arī Polijā, bet aprīlī plānots brauciens uz Nīderlandi, lai apciemotu tur dzīvojošo Ineses māsu. “Ne es, ne Modris neesam orientēti uz lielām materiālajām vērtībām. Mana mamma ir bijusi Sibīrijā. Tas viņai nenācās viegli, tāpēc viņa vienmēr teica, ka vairs nekad negrib ne māju, ne lopus. Viņai taisnība, jo tas nespēj aizstāt to, ko cilvēks ir redzējis un izjutis. Tāpēc arī mēs tā dzīvojam – vairāk redzēt un izjust. Mums pietiek ar to, kas ir dots,” saka Inese. Savulaik viņa, būdama pilsētniece, ļoti ātri iejutusies arī lauku vidē. “Mēs pietiekami daudz braucam uz Rīgu, lai izbaudītu pilsētas dzīvi. Man piemīt pielāgošanās spējas,” saka viņa. Arī par tik daudz pieminēto krīzi Cīrulnieku ģimene nesūdzas, bet priecājas, ka abiem ir darbs. Ja arī nāksies kaut ko ierobežot, tad tas netiek uzskatīts par pasaules galu. Ausma gan klusi nopūšas, ka saldumu gan laikam būšot mazāk.
Lai būtu labi cilvēki
Tā ir Ineses un Modra lielākā vēlēšanās, raugoties savos bērnos, tieši tāpēc viņu ģimenes nerakstīts moto ir: “Kāpēc atlikt uz rītu to, ko var padarīt šodien?” Inese un Modris uzskata, ka ir jāļauj bērniem izmēģināt visu, lai viņi saprastu, kas ir tā nodarbe, kurai viņi gatavi atdot visu mūžu.
Runājot par meitas un dēla nākotni, Modris domā, ka viņa profesijas pārmantotāja nebūs. “Diemžēl mūsu profesijas prestižs vairs nav agrākais. Notiekošās reformas neko citu nedod, kā vien bendē nervus. 28 gadus esmu saistīts ar mežiem, tāpēc kļūst skumji raugoties, kas notiek,” saka Modris. Inese papildina, ka uz visu cenšoties raudzīties ar optimismu. “Ko tad pieraudāsi? No tā tāpat nekas nemainīsies.”
