No bērniem to iespējams sagaidīt – viņi ir aktīvi -, un brīžam var pabrīnīties, kur mazie ķipari rod enerģiju, lai skrietu, lēktu, plēstos un gāztu kārtējos “podus”. Tomēr vieni to dara daudz intensīvāk, kamēr citi atrod brīdi, lai mierīgi pašķirstītu grāmatiņu un saliktu mozaīku. Te arī ir robežšķirtne, kas temperamentāli atšķir mierīgos un aktīvos bērnus, skaidro psiholoģe Aiga Jankevica, mudinot mazajiem lieki nepiekārt hiperaktivitātes un uzmanības deficīta sindroma (UDS) birku. Tās ir diagnozes, kuras ar speciālu testu un pārbaužu palīdzību nosaka speciālisti, un tās apstiprinās tikai aptuveni pieciem līdz 15 procentiem bērnu, norāda psiholoģe.
Grūti koncentrēties
“Mēs piedzimstam katrs ar savu temperamentu, kas tiek ģenētiski pārmantots. Aktivitāti nosaka iedzimtība, vides faktori, piemēram, vai topošā māmiņa nav strādājusi ar indīgām ķīmiskajām vielām, smēķējusi un lietojusi alkoholu, kā arī audzināšanas stils. Tas šajā gadījumā var būt vai nu pārāk autoritatīvs, vai normām un robežām tiek atmests ar roku – sak, manējais ir hiperaktīvs, un tur neko nevar līdzēt!” raksturo A.Jankevica, piebilstot, ka aktivitāte par sevi ir normāla un pozitīva parādība, īpaši pirmsskolas vecuma bērniem, tomēr svarīgi to sabalansēt ar mierīgu rīcību. “Aktīvie bērni ir vairāk tendēti uz “lielām” kustībām. Viņi, piemēram, var šķietami bezmērķīgi skraidīt un skaļi “rūcināties” ar mašīnītēm, bet viņiem ļoti grūti piesēsties pie darbiņa, kas prasa koncentrēt uzmanību. Aktīvs bērns to parasti neizvēlas. Viņos valda pārāk liela trauksmainība, kas neļauj nomierināties un pievērsties sīkākiem darbiem,» turpina psiholoģe. Viņa atzīst, ka parasti aktīvāki ir zēni, kas saistīts gan ar centrālās nervu sistēmas īpatnībām, gan stereotipiem audzināšanā. “Daudzi vecāki uzskata, ka zēniem vienkārši jābūt kustīgiem – nesēdēs taču kā meitenes un nekrāsos grāmatu!”
Jābūt acīm pakausī
Aktivitāte, kā arī hiperaktivitāte un UDS parasti raksturīga bērniem līdz piecu, septiņu gadu vecumam, līdz tā pakāpeniski mazinās. Tomēr audzināt kustīgo ūdenszāli mammām un tētiem neklājas viegli. “Šiem vecākiem ir ļoti grūti. Bieži vien viņi jūtas bezspēcīgi, kā slikti tēti vai mammas un savā ziņā izolēti, jo nevar kopā ar bērnu, piemēram, aiziet pie draugiem padzert kafiju, jo visu laiku būs mazais jāpieskata, lai viņš kaut ko nesastrādā. Tas rada lielu spriedzi un paģēr, ka vecākiem acīm jābūt arī pakausī un sānos, jo nemitīgi jāredz, kur atvase pieķērusies, uzrāpusies, ko nogāzusi un saplēsusi, kas ļoti aizkaitina,” atzīst Aiga, norādot, ka šādā situācijā ieslēdzas savdabīgs apburtais loks vai vāveres ritenis un tikai pieaugušā gudrība var no tā izraut.
Samīļot un uzslavēt!
“Lielākā kļūda ir dusmoties uz aktīvo bērnu, kaut gan tieši tas parasti notiek, un to var saprast. Kā lai nedusmojas, ja mazais paķēris lūpukrāsu un izsmērējis pa visu tapeti?” teic psiholoģe, uzsvērdama, ka kustīgajai atvasei vairāk par visu vajadzīga nevis strostēšana, bet uzslavas un novērtējums kaut par niecīgāko brīdi, ko viņš pavadījis mierīgi. Turklāt, kad dusmojas, grūti mazo samīļot, kas arī ir ļoti svarīgi aktīva bērna audzināšanā. “Vācijā izstrādāta ciešo skāvienu teorija, kas pauž, ka jebkuru bērnu, kas niķojas vai šķiet nevaldāms, cieši jāapņem, un tas jādara nevis ar naidu, bet ar mīlestību, it kā bremzējot impulsīvo rīcību,” stāsta A.Jankevica, atzīstot, ka vecākiem to nebūtu grūti izdarīt, jo viņus ar bērnu saista cieša bioloģiska saikne. Tomēr mēs bieži darām pretējo – sūtām bērnu prom uz savu istabu, rājam un pat fiziski sodām, jo mazais ķipars tik ļoti provocē!
Vecāki arī nereti kļūdās, domādami, ka aktīvo mazuli ir teju neiespējami “vest pie kārtības”. “Šiem bērniem ļoti nepieciešamas konkrētas prasības, nevis abstrakti teicieni – uzvedies labi, esi kārtīgs, klausi! Bet ko tas nozīmē? Viņiem jādara zināmas prasības un noteikti jāievēro konsekvence, kuras bieži pietrūkst.”
Svarīgs dienas ritms
Audzinot kustīgu bērnu, jau no mazām dienām vajadzētu padomāt arī par viņam piemērotu un drošu fizisko vidi. “Ja zinām, ka viņš vienmēr raujas pie galdauta, varbūt nelikt uz galda kristāla vāzi, bet visu novākt, pacelt augstāk un neturēt ģimenes relikvijas bērna acu priekšā,” iesaka Aiga. Būtu jāizvairās arī no spilgtiem audiovizuālajiem kairinātājiem un pārāk lieliem dizaina objektiem, kas rada papildu slodzi mazuļa uztveres sistēmai un neveicina nomierināšanos. Jo tieši miers, piemēram, pirms gulētiešanas, ir svarīgs salda miedziņa priekšnosacījums. “Vecāki nereti domā, ja mans bērns ir tik aktīvs, lai skrien un lec, kamēr “krīt”, bet tas var notikt arī pēc pusnakts! Turklāt, ja mazais ir pārlieku aktīvs un satracināts, viņam grūti aizmigt,” stāsta A.Jankevica, ieteikdama pirms miega mierpilnus rituālus, piemēram, vannošanu un vieglu masāžu.
“Aktīvam bērnam svarīgs ir sakārtots un konsekvents dienas ritms, kad viņš zina un spēj paredzēt, ar ko diena sāksies un beigsies,” norāda psiholoģe, atzīdama, ka darbs ar kustīgu mazuli ir lēns un prasa lielu pacietību. Tomēr, jo ātrāk vecāki sapratīs situāciju un pieņems savu atvasi tādu, kāda viņa ir, jo vieglāk klāsies bērna audzināšanā.
Izprast bērnu
Ieva, septiņgadīgā Filipa mamma: – To,ka mans dēls būs ļoti ātrs un kustīgs puika, nojautu, kad viņam bija tikai trīs mēneši. Kad mazais gulēja gultiņā vai ratiņos, kājiņas vienmēr kustējās, un šķita – ja būtu iespēja, viņš jau sāktu staigāt! Taču lielākās grūtības sākās, kad Filipam bija pusotrs gads, un ilga līdz apmēram trīs gadu vecumam. Ātrums, kustīgums un impulsivitāte parādījās, piemēram, bēbīšu skolā. Ejot pakaļ spainītim, ja pa ceļam gadījās kāds bērns, tas tika pastumts, pagrūsts un tamlīdzīgi. Taču ne tāpēc, ka dēls gribēja darīt pāri citiem, bet uz āru lauzās šis Dieva dotais kustīgums, ko mazais ķipars nespēja savaldīt. Tas bija arī laiks, kad mēs kā ģimene atteicāmies no daudziem ciemošanās piedāvājumiem, jo apkārtējie bieži vien nesaprata Filipa rīcību. Gadījās, ka viņš pagrūda kādu bērnu vai kādam trāpīja ar mašīnu, un tad manījām zemtekstu: “Kas jūs par vecākiem, ka neaudzināt savu bērnu!” Jau šajā vecumā viņam daudz stāstījām, ka nav pareizi sist citam vai grūstīt apkārtējos, taču pagāja ilgs laiks, līdz bērns sāka izprast savu raksturu.
Tagad, uz to atskatoties, labākais, ko vecākiem varu ieteikt, – esiet pacietīgi, atvase aug. Tad, ja jūs viņu mācāt, kas ir pareizi, tad arī šādi bērni var ļoti labi iejusties sabiedrībā. Uzskatu, ka aktīvu mazuļu audzināšanā svarīgas divas lietas – mīlestība un stingri noteiktas robežas. Ar viņiem jārunā konkrēti, paņemot aiz rokas un skatoties acīs. Nevar, piemēram, bērnudārza audzinātāja kaut kur no telpas otra gala saukt: “Filip, lūdzu negrūsties!” Troksnī un burzmā viņš neko nebūs dzirdējis… Drīz mūsu dēlam būs astoņi gadi, un reizēm viņš ir pārāk kustīgs, bet tas izpaužas citā kvalitātē.
Ticu, ka katra mūsu rakstura īpašība ir tāda, lai vēlāk dzīvē mēs sevi varētu īstenot attiecīgā aicinājumā. Atceros, piemēram, reiz Filipam bērnudārzā bija jāizgriež trīs svecītes. Dēls bija paspējis izgriezt ne tikai tās, bet jau sācis mazos gabaliņos griezt pašas sveces. Secinājums – šādiem bērniem jāliek darīt lielāki darbiņi un vairāk, lai viņi aiz garlaicības nepastrādātu kādu palaidnību.
Arī vecākiem vajadzētu padomāt, kā šādu bērnu nodarbināt. Kad Filipam bija pieci seši gadi, viņš apmeklēja peldēšanas nodarbības, bet kopš septembra dēls aktīvi trenējas futbolā. To nolēmām jau agri, jo, manuprāt, tas ir īstais veids, kur viņš var efektīvi izmantot savu lielo enerģiju un kustīgumu. Vecākiem, kuriem ir šādi bērni, manuprāt, galvenais saprast – Dievs viņus tādus radījis, un to nevar izmainīt, tāpēc viņš jāmīl tāds, kāds ir, un jābūt pirmajiem, kas izprot bērnu un palīdz viņam, iemācot iekļauties sabiedrībā. Ticu, ka vēlāk dzīvē šādi bērni paveiks lielas lietas!
