Donāts Veikšāns kā amatpersona, skolotājs un Gulbenes mūzikas skolas pūtēju orķestra vadītājs jau daudzus gadus ir vietējās kultūrvides veidotājs. Viņš pats uzskata, ka dzīvē viņu atbalstījis un joprojām dod spēku vārds. To dēlam devusi mamma. Donāts nosaukts tēva vārdā. Tā kā puika tēvu agri bija zaudējis, mamma ar gudru ziņu paredzēja, ka vārds sniegs ikdienā blakus neesošā tēva garīgo atbalstu. Un viņa nekļūdījās.
“Man spēku strādāt un redzēt nākotni vienmēr ir devuši bērni, jaunieši. Man viņi liekas simpātiski. Ar bērniem ir patīkami strādāt gan individuālajās mūzikas stundās, gan pūtēju orķestrī. Mums ir abpusēja vēlme panākt tīru skanējumu. Tas var notikt mijiedarbojoties pedagoga profesionalitātei ar bērnu dabiskumu,” klāsta D.Veikšāns. Otrs viņa dzīves stūrakmens ir mājas, ģimene, mīļie, tuvie cilvēki. Viņš zina, ka ir gaidīts. Un tas pamudina darīt labus darbus, lai nebūtu sajūtas, ka kādam paliec kaut ko parādā.
Tikai uz astoņiem mēnešiem ir parakstīts līgums par finansējumu profesionālās ievirzes mākslas un mūzikas skolai Gulbenē. “Kas būs pēc tam? To neviens nevar pateikt. Neziņa… Šodien strādājam, mācām bērnus. Par to ir jāpriecājas. Es neesmu no tiem cilvēkiem, kas neplāno nākotni. Es vienmēr esmu to darījis. Bet tagad tas vienkārši nav iespējams. Ir jāpielāgojas tai situācijai, kāda ir,” saka D.Veikšāns.
Šobrīd visas domas ir pie 28.februāra koncerta, kas pulksten 17.00 notiks Gulbenes sporta centrā un kurā kopā uzstāsies Gulbenes un Rietavas pašvaldības jaunie mūzikas talanti. “Man ar šiem cilvēkiem ļoti patīkami ir strādāt kopā, jo viņu nostāja ir tāda, ka arī šodien ir jāsniedz pietiekams finansējums bērnu un jauniešu talantu attīstībai,” saka D.Veikšāns.
“Priecē vismaz tas, ka pēc pēdējām ziņām Kultūras ministriju tomēr nepievienos Izglītības un zinātnes ministrijai. Pagājušajā gadsimtā taču šāds apvienojums jau bija, bet mēs redzējām, ka nekas labs no tā nesanāca. Kāpēc mēs tik kūtri mācāmies no pagātnes kļūdām?!” saka D.Veikšāns.
Viņš uzskata, ka kultūras un izglītības darbu un problēmas nevar bāzt vienā maisā, ka tikai un vienīgi cilvēks ir galvenā kultūras vērtība un jēga. Viņš ir barometrs tam, ir vai nav nepieciešama mūzika, teātris un citas mākslas. “Ir jāpriecājas, ka arī šodien kādā koncertā vai teātra izrādē skatītāju zāle ir pilna. Vai tā ir inerce par spīti krīzei? Cilvēks pierod pie labā un nevēlas no tā atteikties arī tagad,” bilst D.Veikšāns. Par to viņš ir pārliecinājies Rīgā, kopā ar ģimeni apmeklējot ne vienu vien kultūras notikumu.
Salkana māksla, viņaprāt, nedrīkst dominēt. “Ne vienmēr, ne visur, ne katrā brīdī,” uzsver viņš. Ir vajadzīgs līdzsvars, garīga attīstība, katarse mākslā. Tajā cilvēks vēlas veldzēties. Tā domā D.Veikšāns.
