Noteikti, ka mūsu laikraksta lasītāji ir pamanījuši, ka pēdējā laikā mēs īpaši sekojam līdzi un atspoguļojam faktu, ka arī mūsu rajonā tāpat kā visā Latvijā bezdarbs tikai pieaug. Tas pieaug ātros tempos, un ir grūti spriest, kad tas sāks samazināties, jo situācijā valstī mainās ne vien pa dienām, bet pat pa stundām. Bez darba valstī jau palikuši vairāk nekā 100 tūkstoši iedzīvotāju (un cik vēl ir tādu bezdarbnieku, kuri nav reģistrējušies nodarbinātības valsts aģentūrās). Šķiet, ka paredzēt mūsu valstī uz priekšu nevar vairs neko.
Pēdējā laikā bieži var dzirdēt arī teicienu, ka cilvēkam tagad jājūtas laimīgam tāpēc vien, ka ir darbs un darba devējs izmaksā algu. Varbūt daudzi tam nepiekritīs, bet es gan. Ja ir darbs, tad cilvēks saņem algu, kaut vai minimālo, bet tomēr. Ja ir nauda, tad viņš var nomaksāt vismaz kādu daļu maksājumu, zinot, ka netiks atslēgta elektrība, gāze vai, ļaunākajā gadījumā, netiks izlikts uz ielas. Ja ir darbs un alga, var ieiet veikalā vai aptiekā un nopirkt vismaz pašas nepieciešamākās preces. Bet ja darba nav un tu esi viens pats bez atbalsta? Tad kāda runa var būt par pozitīvām, laimes pilnām emocijām? Ja vēders ir tukšs, makā svilpo vējš un parādu nasta tikai aug, tad kāda runa var būt par laimi? Ir jau arī dzirdēts teiciens – katrs pats savas laimes kalējs, bet tas laikam vairs neattiecas uz mūsu valstī dzīvojošajiem. Tagadējiem darba meklētājiem atliek vien novēlēt, lai veicas jauna darba meklējumos!
