“Tie ir labākie cilvēki pasaulē, kas izgudroja “draugus”,” reiz ar asarām acīs atzina kāda pusmūža sieviete, kura bija tīmeklī atradusi sen neredzētus skolas biedrus, paziņas, kādu attālāku radinieku, atjaunojusi saziņu, daudz uzzinājusi no viņu profila informācijas un bilžu galerijām. Tikai daži klaviatūras taustiņu pieskārieni, un sūtījums aiztrauc vēja spārniem pasaulē, kurā nav tikai labais. Kā vērtēt šo komunikācijas veidu, spriežam kopā ar psiholoģi Ingu Birkmani.
Ja neprasa personīgu attieksmi
Virtuālajai komunikācijai ir daudz ieguvumu. Pirmkārt, informācijas apmaiņas ātrums, kā arī interaktivitāte – iespēja piedalīties.
“Internets ir vajadzīgs un noderīgs,” pārliecināta I.Birkmane, īpaši akcentējot tā nozīmību informācijas apmaiņā, kur nav nepieciešama personīgā attieksme un ieguldījums, piemēram, nosūtot konkrētus paziņojumus, ielūgumus un vēstules. Tomēr virtuālā vide ļauj manifestēties arī paša viedoklim un personīgai informācijai (dažādos čatos, forumos utt.), kas paver durvis pārpratumiem un negācijām.
Iespēja atkāpties un slēpties
Komunikācijas process tiek skaidrots kā signālu nodošana otram, kurš spēj producēt un uztvert to. Tam ir dažādi līmeņi, un galvenokārt saziņa noris neverbāli. Tā ienāk sajūtās, ievijās kustībās, žestos un mīmikā, līdz rod izpausmi vārdos, kurus turklāt pavada attiecīga intonācija. Tā visa ļoti pietrūkst komunikācijai internetā, kur monitorā parādās vien noteiktas burtu un vārdu kombinācijas, norāda psiholoģe. “Tā ir saziņa, kurā iztrūkst ļoti būtiska komponenta – emocionālās klātbūtnes efekta un atspoguļošanas. Kad esmu šeit, radu kādu noteiktu impulsu, ko otrs sajūt. Virtuālajā vidē ir tikai burti. Protams, tos var salikt ļoti dažādi un mērķtiecīgi, lai panāktu kādu efektu, piemēram, apvainojumu, tomēr vienmēr pastāv atkāpšanās ceļš – varu rakstīt visu, ko vēlos, un pēc tam to noliegt!” stāsta Inga, piebilstot, ka virtuālā komunikācija spēj aizbīdīt robežas. “Internetā cilvēks var mierīgi otru nolamāt par mēslu, bet pateikt to otram acīs viņam nebūtu drosmes. Nonākot klātienē, iestājas efekts, pat neko nesakot. Sāk darboties visi komunikācijas līmeņi, un cilvēkam neatveras mute teikt, vai viņš to dara ļoti pārdomāti.”
Emocionālā izgāztuve
Klātbūtnes efekta trūkums virtuālajā komunikācijā ne tikai spēj sagrozīt un izķēmot saziņas procesu, ko labot steidz “smaidiņi” un paskaidrojošas kvadrātiekaviņas, bet arī ļauj izvairīties no atbildības un iespējas saņemt atbildes reakciju, pārvēršot šo komunicēšanās veidu emocionālā izgāztuvē. Tomēr, lai cik nepatīkami tas citiem nebūtu, tā pilda pseidoterapijas funkcijas. Ja cilvēkam ir slikti, viņš izvemjas, viņam paliek labāk, bet citam jāstaigā pa viņa vēmekļiem – tā dažos vārdos var raksturot negāciju, rupjību un brutālas reakcijas uzplūdus internetā.
“Konkrētos apstākļos cilvēki mēdz būt visādi. Mūsos var pamodināt gan zvēru, gan slepkavu, un virtuālā vide neprasa lielu atbildību. Ja cilvēkam ir kāda iekšējā sajūta, viņš droši to var izpaust! Tomēr visam ir savas robežas, tāpēc vajadzētu atcerēties, ka iespējams sūdzēties, kā arī pastāv instrumenti, kā saukt pie atbildības – līdz pat policijas iesaistīšanai. Tas gan mazina pseidoterapijas efektu – cilvēki izvairīsies izvemties….”
Pats rada efektu
Neņemot vērā virtuālās komunikācijas brīžam slideno dabu, šis saziņas veids mantojis lielu popularitāti. “Cilvēki izvēlas, jo tā vieglāk! Sajūtot šo foršo sajūtu, kāpēc negribēt vēl?” retoriski jautā psiholoģe. “Esot kopā, pastāv iespēja projicēt jeb “sadzirdēt”, ko pats vēlos, bet internetā tas ir pilnīgi neierobežoti. Piemēram, kāds uzraksta “super”, un vari iedomāties, ka cilvēks ir sajūsmā par tevi, kaut viņam tajā brīdī vienkārši nav bijis cita, ko rakstīt. Klātbūtnē “super” patieso nozīmi tā nevarētu noslēpt!” pārliecināta Inga. Vilties vai izveidot no tā ko pozitīvu – ir jautājums, uz kuru nāksies atbildēt ikvienam, kas nolēmis dibināt attiecības internetā, jo, lai tās attīstītu, agrāk vai vēlāk nāksies satikties arī fiziskajā realitātē!
Internets kā mērķis
Lai cik jauks nebūtu internets, aiz vien biežāk tiek runāts arī par atkarību no tā. “Ja internetu redz kā resursu uz mērķi, kā vienu no instrumentiem, tad nav problēmu. Tomēr jāuzmanās, lai pats internets un attiecības šajā vidē nekļūtu par mērķi. Ir viedoklis, ka nepastāv interneta atkarības, jo to tad varētu izraisīt arī televīzija, grāmata vai mīlestība. Tas ir strīdīgs jautājums, kas jāaplūko no visām pusēm – cik daudz laika pavadu virtuālajā vidē, kādas sajūtas saņemu no tās, kas man tās sniedz (sarunas vai spēles). Vai gūstu azartu, vai pašapliecināšanos? Iespējams, to visu varu dabūt arī kur citur,” pauž I.Birkmane, aicinot uz veselīgu līdzsvaru sarežģītajā komunikācijas pasaulē.
Rakstītais vēlāk jāpārrunā
Sintija, reklāmas konsultante (26 gadi): – “Labāk tā nekā ne kā” – varu teikt par virtuālo komunikāciju, jo priekšroku dodu “aci pret aci” sarunām. Pirms pāris gadiem pašreizējās attiecības sākās tieši ar e-pastiem un īsziņām. Toreiz likās, ka savā ziņā tas ir labs veids kaut kā sākumam, Tomēr mums bija noruna – par nopietnākiem tematiem paskaidrot, kā tas saprasts, lai nerastos pārpratumi. Un tādu bija ne viens vien. Ļoti bieži gadījās, ka komati nav ielikti īstajās vietās, kādreiz neuzmanības vai steigas dēļ iztrūka kāds burts un tad, protams, radās pavisam cita noskaņa un doma.
Kad sarakstes laiks bija beidzies un sākās reālās satikšanās, vēlreiz izrunājām internetā pārrunāto. Un atklājās jauni mazi un arī lielāki pārpratumi. Lai kā censtos, drukātā versijā mēs simtprocentīgi nevaram ielikt savas sajūtas, tāpēc otrs tās nesajūt un līdz galam nezina, cik patiesi ir mūsu rakstītie vārdi. Šajā komunikācijā nevar redzēt ne runātāja seju, ne dzirdēt viņa balsi, kas noteikti ir svarīga sarunas daļa.
Tomēr virtuālā komunikācija noteikti var būt nozīmīga attiecībās, bet noteikti ne vienīgā. Jo tās plusi reizē ir arī mīnusi. Piemēram, atbildes apdomāšana – pozitīvi, ka zūd iespēja sarunāt muļķības, ko nāktos nožēlot, bet tajā pašā laikā kādu svarīgu atbildi mēs pārlasām un izlabojam desmitām reižu – lai labāk skan. Un tajā vairs nav mūsu patieso izjūtu, bet gan noslīpēti teikumi.
