16.marts – Latviešu Leģiona karavīru atceres diena. Sirmi vīri, trīcošās rokās nesot ziedus, godbijībā noliec galvas Brīvības pieminekļa priekšā. Viņiem šī ir svētku diena, kad atmiņu nevar būt par daudz. Ar katru gadu šo vīru pulks kļūst skaitliski arvien mazāks. Savulaik iedragātā veselība un pārdzīvojumi nepielūdzami paņem savu tiesu.
Atceros savu vecmāmiņu, kura nemēdza atmiņas paust skaļos vārdos, bet ar sirds asarām izraudāja šo marta dienu. Visu mūžu klusībā viņa gaidīja tikšanos ar savu dēlu, kurš 17 gadu vecumā tika iesaukts leģionā. Diemžēl viņiem tā arī nebija lemts satikties. Tas bija tāds laiks, kad nevienam neprasīja un neskaidroja – kāpēc tā rīkojas. Ja šodien leģionārus nosoda un liedz nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, tas liecina tikai par bailēm un nespēku viņus pasargāt no tās sabiedrības daļas, kam ar leģionāriem saistītie vēstures fakti ir sveši. Šie astoņdesmit un vairāk gadus vecie vīri nekaunas no tās armijas, kurā viņiem brīvprātīgi vai piespiedu kārtā nācās dienēt. Viņi šajā dienā nav nākuši taisnoties par nodzīvoto mūžu, bet godināt savu, nu jau lielākoties mirušo, karabiedru piemiņu. Viņi nejūtas kā sakauti zaudētāji, bet izjūt uzvarētāja lepnumu, jo šodien var stāvēt uz savas dzimtās Latvijas zemes. Viņi ar visu sirdi ir tiekušies pretim Latvijas brīvības saulei. Tieši tāpēc pie Brīvības pieminekļa viņi to sveicina ar taisni izstieptu roku, kas nozīmē “no sirds uz sauli”. Tā to savulaik ir darījuši arī Senās Romas impērijas karavīri.
