Šonedēļ kopā ar vēl 1228 Latvijas Aivām vārdadienu svin arī gulbeniete Aiva Zavacka.
Aiva atklāj, ka kādreiz bērnībā viņai savs vārds ļoti nepaticis. “Man likās, ka tas nav tāds kā visiem, man gribējās parastāku vārdu. Taču ar laiku, protams, šī nepatika pārgāja. Cilvēks pierod pie sava vārda un pēc tam šķiet, ka citu vārdu vairs sev nevar iedomāties,” vērtē Aiva.
Vārdadienu Aiva parasti svin kopā ar darba kolektīvu, arī ar draugiem un radiem. “Vārdadienā mani spēj iepriecināt gan bērna uzzīmēts zīmējums, gan arī kāda cilvēka atsūtīts apsveikums e-pastā. Es laikam esmu no tiem cilvēkiem, kam varbūt pat labāk patīk saņemt mazas dāvaniņas, dažādus sīkumiņus, kas ir pašu rokām gatavoti, nekā lielas dāvanas. Kā sievietei man ļoti patīk smaržas, nereti tās saņemu arī dāvanā. Protams, man ļoti patīk saņemt arī ziedus, turklāt jo tie ir dažādāki, jo jaukāk. Lai arī reizēm šķiet, ka puķēs tiek iztērēts daudz naudas, sevišķi ziemas mēnešos, taču tas tomēr ir tik skaisti – svētkos saņemt ziedus. Vasarā man patīk, ka tiek dāvinātas dažādas lauku vai dārza puķes, tas ir ļoti mīļi,” uzskata gaviļniece.
Aiva stāsta, ka bērnībā visi svētki viņai bija ļoti gaidīti. “Visiem svētkiem, protams, ir savs skaistums, bet tagad man tie vairs neliekas tik svarīgi. Šobrīd man pat šķiet, ka svarīgākas man kļūst bērna jubilejas, nevis pašas svētki,” atzīst Aiva. Viņas meitiņai Alisei šobrīd ir 9 gadi. Ir iznācis tā, ka abas vārdadienu svin ar nedēļas starplaiku, taču Aiva stāsta, ka tas ir iznācis nejauši. “Pirms meitas dzimšanas arī mēs bijām izvēlējušies vairākus vārdus, kā viņu saukt, taču, kad Alise piedzima, sapratām, ka tie neder. Tad tētis teica, ka ir jāsauc par Alisi,” spriež Aiva. Viņa atklāj, ka viņai īpaši pareizi neliekas, ka bērnam tiek likti sarežģīti vai pat vairāki vārdi. “Man šķiet, ka vārda izvēle bērnam ir nopietns solis. Domāju, ka vārds tomēr mazliet ietekmē gan cilvēka dzīvi, gan viņa izvēles, darbības un raksturu.”
Aiva strādā Ziemeļaustrumu virsmežniecībā, viņa ir mežsaimniecības daļas vadītāja. “Virsmežniecība ir mana vienīgā darbavieta. Maijā apritēs 15 gadi, kopš šeit strādāju. Šis ir jauks darbs un kolēģi arī ir ļoti jauki, tādēļ droši vien arī ir sanācis tā, ka šī ir vienīgā darbavieta. Protams, reizēm uznāk dažādas domas, ka varbūt es varētu darīt arī kaut ko citu, taču laikam nekad man nav bijusi tāda īsta vēlme mainīt darbu,” saka Aiva. No darba brīvajā laikā viņas aizraušanās ir istabas un dārza puķes. “Visi jau laikam ir ievērojuši, ka man ir “zaļie pirkstiņi”. Aizraušanās pa gadiem man ir bijušas dažādas, taču tagad man ļoti patīk tieši puķes un dārza darbi. Cilvēkam ir vajadzīgs kaut kas arī sirdij un dvēselei,” atzīst Aiva.
